RTU zinātnieki izstrādājuši tehnoloģiju, lai Latvijā varētu lēti ražot visā pasaulē populāru “superēdienu”

Pievienot komentāru

Vēl pirms simts gadiem tomāti mūsu platuma grādos bija kas ļoti eksotisks, bet tagad bez tiem nav iedomājama neviena virtuve. Tas pats varētu notikt ar mikroaļģi spirulīnu.

Vismaz tā cer Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieku komanda, kas izstrādājusi tehnoloģiju, lai šo – tā saukto “superēdienu” – varētu lēti audzēt mūsu platuma grādos.

Ar spirulīnu piesātināta ūdens koši zaļā, mazliet duļķainā krāsa izraisa ne pārāk patīkamas asociācijas ar aizaugušu dīķi. Tomēr zinātnieki apgalvo, ka svaigā formā šai mikroaļģei nav ne garšas, ne smaržas.

Spirulīna savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties spirālveida formai. Āfrikas un Āzijas valstīs tas ir tradicionāls ēdiens, ko audzē, kaltē un patērē pulvera formā. Rietumnieku redzeslokā tā nonāca 20. gadsimta 70. gados, kad atklājās – bada cietējiem Čadas ezera apkaimē Āfrikā nebija tādu veselības problēmu, kā citviet kontinentā, jo viņi uzturā lietoja spirulīnu. Kopš tā laika zinātnieki izpētījuši, ka tā spēj uzlabot gan imunitāti, gan aknu un nieru darbību.

Tai esot ļoti liels olbaltumvielu saturs, pat divreiz vairāk nekā gaļā, olās un citos, kas ir klasiskie olbaltumvielu avoti, tai skaitā – pākšaugi. “Un viņā gandrīz nav taukvielas. Turklāt tajā ir ļoti daudz hlorofils, daudz betakarotīns – tie ir antioksidanti, ļoti, ļoti veselīgi,” stāsta “Spirulina Nord” pētniece, RTU Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta pārstāve Agnese Stunda-Zujeva.

Tādēļ, piemēram, NASA spirulīnu iekļāvusi arī savu astronautu ēdienkartēs. Šī aļģe ir tipisks “superēdiens” – tēlaini izsakoties, apēst vienu porciju spirulīnas būtu tas pats, kas apēst šķēli gaļas ar kilogramu salātu. Tomēr mūsu platuma grādos tā šobrīd nopērkama tikai kaltēta pulvera formā.

“Lielākā problēma ir, ka pulverim ir tāda nepatīkama piegarša – tā kā vecs dīķis. Rietumos tā nav populāra. Ķīnā un Āfrikā, kur to ēd tradicionāli, viņi pie tās garšas ir pieraduši. Bet rietumos cilvēkiem patīk garšīgākas lietas, un labā ziņa ir, ka svaigai spirulīnai nav pilnīgi nekāda garša. Kam jūs to klāt pieliksiet, pēc tā arī garšos, būs tikai koši zaļa krāsa,” turpina pētniece.

Te savu nišu arī saskata Latvijas zinātnieki – pasaulē pieprasījums pēc svaigas spirulīnas šobrīd stipri apsteidz piedāvājumu. Tādēļ simts grami šīs aļģes rietumvalstīs šobrīd maksā desmit eiro. “Mēs pat atklājām, ka viņu varētu būt izdevīgāk audzēt Latvijā nekā tropos, jo tropos viņai tad, kad ir par karstu, viņa nomirst, bet, ja ir par aukstu, viņa vienkārši lēnāk aug. Līdz ar to Latvijā ir perfekta vieta, kur nekad nav par karstu, un mums ir inženieri, kas spēj uzbūvēt bioreaktoru.”

Šobrīd zinātnieku komanda Rīgas Tehniskās universitātes biznesa pirmsinkubatorā “Idea Lab” strādā pie ražotnes pilotprojekta, bet, kad tas būs pabeigts, dibinās uzņēmumu un meklēs finansējumu jau rūpnieciskai ražotnei. Veiksmes gadījumā pirmās izmēģinājuma partijas veikalos varētu nonākt jau tuvākā gada laikā.