Neskaidri uzrakstīts likums draud izlikt bāreņus uz ielas

1 komentārs

Saeimā asas diskusijas arī par tematiem, kas nav saistīti Covid. Neskaidri uzrakstīts likuma pants novedis pie tā, ka bāreņi, sasniedzot 24 gadu slieksni, var pēkšņi nonākt uz ielas. Kad šie jaunieši sasniedz pilngadību, pašvaldībām ir pienākums viņiem ierādīt mājokli. Taču pēc tam, kad jaunieši sasniedz 24 gadu vecumu, vietvaras nereti viņiem saka, lai paši tiek galā un neraugās uz to, vai viņi to spēs. Kā īsti šajos gadījumos jārīkojas?

Deputāti diskusijās iestrēga pie Saeimas pašas pirms dažiem gadiem pieņemtā likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”. Tas paredz, ka bez vecāku gādības palicis bērns iegūst “tiesības uz nodrošinājumu ar pašvaldības dzīvojamo telpu un saglabā tās līdz 24 gadu vecumam”.

Tiesības uz nodrošinājumu ar pašvaldības dzīvojamo telpu bez vecāku gādības palicis bērns iegūst, sasniedzot pilngadību, un saglabā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai. Bez vecāku gādības palikušu bērnu ar dzīvojamo telpu pašvaldība nodrošina, pamatojoties uz bērna iesniegumu.

Vārds ”nodrošinājums” ir tas, kas jauc galvu un ļauj normu tulkot dažādi. Kā likumu īsti interpretēt – vienoties nespēj pat dažādu ministriju, kur nu vēl pašvaldību starpā. Vieni uzskata, ka dzīvoklī bārenis itin mierīgi varētu dzīvot arī pēc 24 gadu sasniegšanas, ja ievēro visus līguma noteikumus, citi – ka tas ir vecums, kurā jāvar pašam par sevi parūpēties.

Tiesībsarga birojs aizstāv jauniešus, kurus pēc 24. dzimšanas dienas, atrunājoties ar likumu, pašvaldības no dzīvokļiem izliek. Tā notiek, piemēram, nebūt ne trūcīgajā Jūrmalā. Arī Labklājības ministrija norāda, ka šai vecumā galvenā būtu izglītība, nevis pilna laika darbs, lai nosegtu augstās īres maksas.

Pretējā frontē ir Pašvaldību savienība, Vides un Ekonomikas ministrija.

“Labākā situācijā nevar būt visu mūžu. Ka bārenis var īrēt pašvaldības dzīvokli 27, 28 vai vairāk gados. Tas, ka bārenis nevar pats īrēt, kad patstāvīgi pelna, kritiku neiztur,” saka Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders.

“Ja papētīsiet psiholoģiju, kaut aprunāsiet ar viņiem, sapratīsiet, ka viņu brieduma pakāpi nevar pielīdzināt tiem bērniem, kas aug pilnās vai nepilnās ģimenēs,” teic Saeimas deputāte Regīna Ločmele-Luņova (S).

“Ne jau tikai bāreņiem ir problēmas! Ir virkne cilvēku, kam pašvaldības nevar palīdzēt. Ja gribam bāreņus izcelt, to darām uz invalīdu un trūcīgo personu rēķina. Pašvaldību dzīvojamais fonds nav bezgalīgs,” saka Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš.

Viedoklis – krasi pretējs – bija teju katram, un diskusijas draudēja nonākt strupceļā. Palīgā nāca juristi, kas cēla augšā Saeimas septiņus gadus senās stenogrammas.

“Mēs jau pa apli maļam, cik var ņemties! Dažas pašvaldības interpretē – pēc 24 gadiem jāsviež cilvēks ārā. Nu nav jāsviež! Saeima ir domājusi, ka nav jāmet ārā! Tas visām pašvaldībām jāskaidro – pieprasīt var līdz 24, bet dzīvot var ilgāk,” pauž Saeimas deputāts Andris Skride (AP).

Tad nu deputāti vienojās, ka strīdīgais pants jāpārraksta, neatstājot vietu pārpratumiem. Tiesa, tas nerisinās visas ar bāreņu dzīvesvietu saistītās problēmas. Katru gadu pilngadību iegūst vairāk nekā 500 šādu bērnu. Viņu veiksme nostāties uz savām kājām atkarīga no konkrētā novada, kurā viņš audzis.

“Ir pašvaldības, kur maksā 60 eiro pabalstu. Pat kopmītnes nesanāk! Jānošķir likuma problēma no atbildības. Problēmas ar atbildību,” vērš uzmanību Saeimas deputāte Evita Zālīte-Grosa (JKP).

No 1. jūlija spēkā stāsies minimālie īres pabalstu sliekšņi, lai nevienlīdzību starp dažādām pašvaldībām kaut nedaudz mazinātu.

1 komentārs