“Mūsu visu uzdevums ir nosargāt vecāko paaudzi.” Edvīns Rumjancevs šajā krīzē pilda gan mācītāja, gan zemessarga lomu

11 komentāri

Krēslu ražotnes tehniķis, kurš vienlaikus ir arī mācītājs un zemessargs. Daudzās lomas apvienojot, viņš ne brīdi nešaubījās, kad izskanēja aicinājums palīdzēt policijas spēkiem patruļās gan nakts komandantstundās, gan – apsargājot objektus. Taču visvairāk cilvēkiem viņš palīdz, vienkārši aprunājoties. Uzklausot un mierinot. TV3 Ziņas sižetu sērijā “Priekšpostenis” tikās ar Edvīnu Rumjancevu.

Mūsu ceļš skaisti sniegotā dienā aizved līdz kādai lauku baznīcai – varenu ozolu pakājē. Tas ir Mālpils luteriskās draudzes dievnams.

Senie mūri ziemas salā drēgni un vēsi, bet mācītāja Edvīna Rumjanceva acīs tieši šī ir vieta, kur smelties spēku: “Parasti kad atnāku, pasēžu, padomāju, sagatavojos visām lietām, kas jāpaveic kā mācītājam.”

Edvīns ar ģimeni – sievu Daci un četriem bērniem – Mālpilī ienāca pirms desmit gadiem. Draudzei trūka mācītāja, tā nu nācās iedzīvoties jaunajā vidē, kas, nākušiem no Vecpiebalgas – pilsētas ar senu vēsturi un saknēm – sākumā nenācās viegli.

Bet nu jau par sevi mācītājs saka: esam mālpilieši. To, ka arī vietējie viņu ir pieņēmuši, apliecina nupat saņemtais apbalvojums – novada “Gada cilvēks savā amatā”. Bet ar baznīcu Edvīna daudzo pienākumu saraksts tikai sākas.

“Dievam labpatika man iedot vēl papildus kalpošanu, un tā ir zemessardze, kur esmu iesaistījis dēlu un topošo znotu. Jau esam jau veseli trīs! Tas ir liels prieks. Arī bērni skolojās. Man likās, ka tas nav īsti sasniedzams! Nebija arī kāds, kas iedrošinātu, ka tur var samērā viegli tikt. Protams, ir uzdevumi, kas jāizpilda, kas attiecas uz fizisko stāvokli, bet tas viss ir iespējams. Manā sirdī vienmēr tas ir bijis, esmu mīlējis vīru darbu, kas ir armijas darbs, un viņu izvēles.”

Liktenīga bija kāda mežizstrādes un būvniecības izstāde Ķīpsalā, kur informatīvu stendu bija izvietojuši arī zemessargi. Edvīns nevarēja atrauties: “Es aizgāju uz zemessardzi kā ierindas zemessargs. Un mans prāvests teica: Vai tu, Edvīn, nedomā iesaistīties profesionāli? Es teicu: Nē, nē. Es gāju pamatapmācības kursu, un man pienāk ziņa – ar mani grib runāt! Es domāju: ko es esmu sastrādājis, es aizeju, attaisu durvis, ieraugu vecāko kapelānu, un sapratu, par ko iet runa.”

“Viņš teica: Nav jau tā, ka mācītāji katru dienu piesakās par zemessargiem. Kapelāna loma ļoti liela, jāpalīdz morāli. Darbs tur ir interesants. Man nebija izvēles. Kādam tas jādara, un tā es piekritu būt par šī bataljona kapelāns,” saka Edvīns.

Kapelāns ir aktīvs zemessargs. Rudenī līdz ar visiem mežos piedalījās militārajās mācībās Zobens. Kad  ieviesa krīzes laika komandantstundu, devās nakts patruļās. Pat Jaungada naktī. Un tagad pagūst starp citiem pienākumiem arī apsargāt dienas centru Rīgā, kur izmitināti ar Covid-19 pozitīvi bezpajumtnieki.

Kalendārs aizpildīts pa stundām. Gan baznīca, gan zemessardze ir aicinājums. Ar to ģimeni neapgādāsi, tā nu darba laikā Edvīns ir vēl arī tehniķis. Dāņu krēslu ražošanas uzņēmumā “Kvist” diagnosticē un remontē iekārtas.

“Ļoti svarīgi man kā kapelānam uzturēt kontaktu ar vienību – kur ir vienība, tur ir kapelāns. Kur mani laiž, tur es dodos. Es arī zināmā mērā raujos, lai izveidotu kontaktu, lai izšķirošā brīdī esmu noderīgs. Arī ģimenes notikumi, kad cilvēkam vajag palīdzēt. Tas ir brīnišķīgi, ka vari palīdzēt cilvēkus, to padsmit gadu kalpojot,” viņš saka.

Par to, cik sašķelta šobrīd ir sabiedrība, Edvīns runā vēstures līdzībās. Tas, kas nācis no jauna, ir vien informācijas pārbagātība – tai skaitā arī melīga, kurā pārsvarā slīkst pusmūža un vecāki cilvēki. Viņiem jāpalīdz, jāpaskaidro.

“Mūsdienās cilvēkam ir kā milzīgam jūras dzīvniekam, valim, viņš laiž daudz ūdens cauri, un barojas no planktoniem. Milzu daudz ūdens bez satura. Arī mums jāšķiro. Vecāka gada gājuma cilvēki, kuriem ļoti liela pieredze, bet nervu sistēma nav tik noturīga pret tādām svārstībām un info daudzuma, viņiem bažas iesējas. Draudzē to cilvēku gados ir daudz. Tas ir kontekstā ar 30 gadiem pēc barikādēm. Kad bijām vienoti, kad varējām iziet ārā un pateikt: Mums vajag brīvu Latviju! Jo vairāk mēs šķeļamies un neatrodam kopīgu valodu, jo vairāk cieš tas, ko 30 gados esam uzcēluši.”

Pandēmijai varētu būt arī kāds ieguvums, domā mācītājs. Pasaule pēdējos gadus slimojusi ar milzu egoismu: “Sabiedrība ir vedināta uz to, ka indivīds viens visu spēj. Mēs esam sašķelti, jo skatāmies tikai katrs viens uz sevi. Savu labumu, ka varu te kaut ko izdarīt. Galvenais lakmusa papīriņš ir būt karavīram zemessardzē. Spēks ir vienībā. Jo pareizāk vienība darbojas, jo lielāks tās spēks. Ja gribam celt Latviju, tas arī nav vienam izdarāms.”

“Šis laiks ir interesants ar to, ka beidzot varam atgriezties ģimeniskumā, izvērtēšanas laika posmā. Apzināt vērtības. Tas ir cilvēks. Tuvākais. Mana mamma pensijā, māsa, kas ir invalīde kopš bērnības. Nevaru uzņemties risku, kas neattaisnotos, braukt ciemos un, nedod Dievs, ienest slimību viņu vidū. Liek daudz domāt, ko es zaudētu, ja tā notiku. Kad vaigu vaigā skatīsim, būs liels prieks. Aizkustinošs prieks. Dod dievs, ka ieraugām savu tuvāko. Bet nedaudz jāpaciešas. Tas tik drīz nebūs,” norāda mācītājs.

“Tie ir mani tuvākie! Es ceru, ka pasaule mainīsies atziņas ziņā, kas ir mans tuvākais. Un galvenais – vecākie cilvēki. Tas ir gudrības pamats, viņi mums mantojumā atstājuši valsti. Vai mums viņi ir svarīgi? Ja viņi ir svarīgi, tad mēs viņus sargājam. Tagad tas lielais jautājums ir visai pasaulei uzdots. Kā mēs par to domājam.”

Tikšanās ar cilvēkiem mācītājam pietrūkst visvairāk. Viņš gaida, kad atkal varēs pulcēt draudzi vienkopus un apciemot savus tuvos – māti un māsu.