Latvijas paralimpieši spiesti trenēties skarbos apstākļos

0 Komentāru
Latvijas paralimpieši spiesti trenēties skarbos apstākļos
EKRĀNUZŅĒMUMS

Kamēr Latvijas paralimpieši, par spīti iepriekšējiem solījumiem, tā arī nav tikuši pie pienācīga sporta centra, katrs no viņiem trenējas, kā māk. Tā, piemēram, jūrmalnieks Ingus ieguvis augstas vietas starptautiskos šķēpmetēju mačos. Viņš kā vienu no saviem treniņa laukumiem izmanto savas privātmājas pagalmu. Lai gādātu par apkārtējo iedzīvotāju un garāmbraucēju drošību, teritoriju treniņu laikā uzrauga viņa ģimene.

Sporta laukumu Ingus ierīkojis savas mājas dārzā. Te atrodas krēsls, kurā viņš apsēžas un met šķēpu. Lai nevienu neievainotu, ielā stāv meita un sieva un vēro apkārtni.

Klusajā Jūrmalas privātmāju ielokā ik pa brīdim nodžinkst metāliska skaņa. Ingus uz krēsla nofiksē kāju protēzes, lai nostabilizētu augumu pamatīgam atvēzienam un metienam. Tomēr ierobežotā platība, kurā trenēties, neļauj pilnībā izpaust spēku. Arī krēsls paša spēkiem piestiprināts pie zemes.

Kā paraugs sportiskajā dzīvē Ingum ir pašmāju šķēpmetējs Jānis Lūsis. Ikdienā Ingus cilā svarus, un, sākot šķēpmetēja karjeru, pat bija svarcelšana jāpiebremzē, jo rokām jābūt lokanām. Ingus Eiropas čempionātā Polijā šā gada pavasarī šķēpa mešanas pozīcijā izcīnījis 4. vietu. Apstākļi, kuros viņš trenējas, rietumeiropiešiem šķistu ļoti īpatnēji.

“Šeit gribas, bet nedrīkst, tur ir asfalts, tālāk – kaimiņa sēta. Sākumā uzsāku ļoti tuvu asfaltam, atkāpos, nu jau vairs nav kur, tāpēc braucu uz pļavu. Man meita vai sieva stāv, jo te taču mašīnas arī kursē! Cenšos savu spēku piebremzēt, protams, gribas izšaut tā, lai priedēs aiziet! Ja es mašīnas dzirdu, taču nedzirdu, ja iet ar kājām vai brauc ar riteni,” saka Ingus.

Liels atbalsts ir trenere Ināra Aperāne, taču viņa ar rūgtumu atzīst, – solījumi par modernu sporta halli paralimpiešiem iesaldēti, tādēļ nākas improvizēt: “Es Ingum teicu – vajadzētu kādu sienu, pret kuru varētu mest pildbumbas. Viņš teica: jā, man ir vecas durvis! Un te, līdzko sniegs nokūst vai nav slapjuma, noliek paklājiņu, strādā ar pildbumām.”

Vēl pērn paralimpieši cerēja, ka 2021. gada pavasarī Bišumuižā jau dzīs pāļus jaunajam spora centram, bija noslēdzies metu konkurss, kurā uzvarēja Latvijas un Francijas arhitektu apvienība, iztērēti vairāk nekā 800 000 eiro sagatavošanās darbiem.

Bet ideja izčākstēja. Izglītības un zinātnes ministrija šogad paziņoja, ka paralimpiskā sporta centra projekts neesot atbildis nosacījumiem, lai saņemtu Eiropas atveseļošanas fonda naudu, tikmēr par 13,65 miljonus eiro komandu sporta spēļu halles būvniecībai Rīgā. Cerības par paralimpiešu sporta halli nav atmestas, bet iestrēgušas birokrātijas džungļos.

“Tas ir tik ļoti nepieciešams! Nevaru izbraukāt pie sportistiem. Viena meitene man ir Saldū, puisis Krāslavā. Man ir bijis tā, ka braucu uz Krāslavu 267 kilometrus un vakarā atpakaļ. Viena treniņa dēļ nobraucu pāri par 500 km. Sportisti ir vairāki, kas sēž mājās un gaida,” saka trenere.

Tikmēr Ingus galvu nenokar un turpina slīpēt prasmes ar cietu un skaidru mērķi – izcīnīt jaunas uzvaras un kādreiz pārstāvēt valsti olimpiādē.

0 Komentāru