Vents Sīlis: Latvijas slimnīcās, kur ir darīšana ar cilvēkiem terminālajā stadijā, eitanāzija tiek praktizēta

6 komentāri
Vents Sīlis: Latvijas slimnīcās, kur ir darīšana ar cilvēkiem terminālajā stadijā, eitanāzija tiek praktizēta
EDIJS PĀLENS, LETA

“Pašlaik diezgan droši varu apgalvot, ka Latvijas slimnīcās – tur, kur ir darīšana ar cilvēkiem terminālajā stadijā, kur vairs neko nevar izdarīt, eitanizācija, protams, tiek praktizēta. Un tā tiek praktizēta, un tas pat nav tāds liels noslēpums,” pirmdien Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” sacīja filozofs, Rīgas Stradiņa Universitātes asociētais (RSU) profesors Vents Sīlis.

Vaicāts, vai Latvija kādreiz nonāks līdz eitanizācijai, viņš pauda viedokli: “Es domāju, ka Latvijai vispirms vajadzētu nonākt līdz… Saprast, ka eitanizācija no tā, ka neesam viņu legalizējuši, nenozīmē, ka viņa nenotiek.”

Tāpat viņš norādīja: “Vienkārši, tā kā tā ir krimināli sodāma darbība, tad es, protams, nekādus pierādījums tam nevaru minēt, jo man tādu vienkārši nav. Neviens negrasās šo lietu padarīt par tik ļoti plaši apspriestu, lai tiešām ar pirkstu varētu pateikt – “mūsu nodaļā šis cilvēks ir tas, ja tev par eitanizāciju kaut ko vajag, tad ej, runā ar viņu”.  Bet tā ir reāla lieta Latvijā, un tas apstāklis, ka mēs to atsakāmies atzīt likumdošanā, nu piedodiet, tas neko nemaina. Cilvēki – ir tādi, kas vēlas ātrāk nomirt un viņi to dara. Un ir ārsti, kas vēlas viņiem palīdzēt.”

Kā piebilda Sīlis, “eitanizācijas likumība ir legāla iespēja izvēlēties šādu opciju. Pašlaik tādas legālas iespējas nav. Vai to vajadzētu un kā to vajadzētu, tas ir ļoti diskutējams jautājums.”

Vienlaikus Sīlis intervijā sacīja: “Es ceru, ka mēs dzīvojam kultūrā, kur pašanalīze un darbs ar sevi kļūs par kaut kādu pilnīgi normālu lietu, un tad es aicinātu visus vērsties pie speciālistiem, psihologiem terapeitiem. Visiem citiem, kas to palīdz. Šai sakarā es jau iepriekš pieminēju nāves dūlas, kā, manuprāt, ļoti būtisku profesiju, kas palīdzētu nāvi humanizēt. Tas būtu tāds cilvēks – vidutājs starp mirēju un ģimeni, starp mirēju un pašu nāves faktu. Kas nav ne mācītājs, ne kāds cits, bet kāds, kurš spēj, prot un galvenais vēlas dāvāt kādam citam cilvēcīgu un, cik iespējams, vieglu aiziešanu.”