Sociālā darbiniece atbild uz Petravičas pausto viedokli par bērniem sociālās aprūpes centros

5 komentāri
Sociālā darbiniece atbild uz Petravičas pausto viedokli par bērniem sociālās aprūpes centros
OKSANA DŽADANA, F64

Jau vēstīts, ka sociālajos tīklos vētru izsaucis labklājības ministres Ramonas Petravičas (KPV LV) ieraksts par smagi slimu bērnu dzīvi aprūpes centros. Valsts sociālā aprūpes centra (VSAC) filiāles “Rīga” darbiniece Ēstere Zemīte savā “Facebook” profilā publicējusi atbildi uz ministres pausto viedokli medijos. Publicējam to pilnā apjomā.

“Mana publiskā vēstule 2019. gada 7. oktobrī labklājības ministrei Ramonai Petravičai par bērniem institūcijā ir izraisījusi diskusijas, kas parāda tēmas aktualitāti. Publisko vēstuli rakstīju kā reakciju uz labklājības ministres jau vairākkārt izteiktajiem apgalvojumiem, ka Latvijā vienmēr būs bērni, kuriem būs jāuzturas ilgstošā aprūpē institūcijās.

FB ierakstā 9. oktobrī labklājības ministre vēlreiz apstiprināja savu nostāju, sadalot bērnus 3 kategorijās, no kurām pēdējai – bērniem ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem, kā vienīgo iespēju R. Petraviča saredz aprūpi institūcijā. Ministre savu viedokli vēlreiz apstiprināja TV3 12. oktobra ziņu sižetā, kurā notikušais tika nosaukts par ”komunikācijas kļūdu”, un tika pausts, ka arī ministre uzskata, ka ”katram bērnam ir nepieciešama pilnvērtīga ģimene un bērnunamos nedrīkstētu būt veseli bērni”, tomēr ”valsts aprūpes centru pakalpojumi būs nepieciešami tik ilgi, kamēr dzims smagi slimi bērni”.

Vēlos atkārtoti norādīt, ka tāds labklājības ministres viedoklis ir pretrunā ar bērna pamattiesībām. Notikušais, manā skatījumā, nav komunikācijas kļūda, jo es ļoti labi saprotu, ka ministre runā par bērniem ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem jeb smagi slimiem bērniem, kādi ir arī filiālē ”Rīga”, kurā strādāju par sociālo darbinieci. Ievietošana institūcijā normatīvajos dokumentos tiek nosaukta kā galējā aprūpes iespēja bērnam, ja ne valsts, ne pašvaldība nespēj nodrošināt bērna aprūpi ģimenē.

Vēlos šoreiz norādīt uz dažiem normatīvajiem dokumentiem. ANO Bērnu tiesību konvencijas preambulā teikts, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz īpašu gādību un palīdzību; ka ģimenei, kas ir sabiedrības pamatšūniņa un visu tās locekļu, it īpaši bērnu, izaugsmes un labklājības dabiskā vide, ir jāsaņem nepieciešamā aizsardzība un atbalsts, lai tā varētu pilnīgi uzņemties sabiedrības uzticētos pienākumus; ka bērniem, lai viņi varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personības, jāaug ģimenē, laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē.

Bērnu tiesību konvencijā arī noteikts, ka bērniem ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem un viņa ģimenei ir tiesības uz īpašu aprūpi un resursiem (23.pants). ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām nosaka, ka bērni ar invaliditāti ir vienlīdzīgi ar citiem bērniem visu cilvēktiesību un pamatbrīvību izmantošanā (7.pants) un nekādā gadījumā bērnu nedrīkst nošķirt no vecākiem vai nu paša bērna, vai viena vai abu vecāku invaliditātes dēļ (23.pants).

Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir noteikts, ka bērnam ir neatņemamas tiesības uz ģimeni, ka ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē, un valstij un pašvaldībām ir jārūpējas, lai ģimenes, kurās ir bērni ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem, saņemtu visu vajadzīgo viņu aprūpei. (7.1pants, 23.pants, 26.pants, 55.pants). 55.pantā ir noteikts, ka bērnam ar īpašām vajadzībām ir tiesības uz vecāku īpašu aprūpi. Savukārt, bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta 4.daļā ir noteikts, ka bērna ārpusģimenes aprūpes laikā tiek veikti nepieciešamie pasākumi bērna un vecāku atkalapvienošanās nodrošināšanai.

Turpretī Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9.1 panta 4.daļā noteiktais, ka bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz 18 gadiem, kuriem funkcionālo traucējumu smaguma pakāpes dēļ nav iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē, no valsts tiek finansēti ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi.

Kā arī bērnu tiesību aizsardzības likuma 29.panta 3.daļā noteikts, ka pašvaldības sociālais dienests pēc vecāku lūguma nodrošina bērna ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu, ja bērna veselības stāvokļa dēļ vecāki nevar viņu aprūpēt. Uz šiem likumiem un atbilstošajiem Ministru kabineta noteikumiem es norādīju savā publiskajā vēstulē labklājības ministrei, kā arī iepriekš no filiāles ”Rīga” esam vērsuši Labklājības ministrijas uzmanību uz šo pretrunu likumdošanā – šajos normatīvajos dokumentos ir nepieciešamas korekcijas ar atbilstošu pakāpenisku pāreju uz cita veida atbalstu ģimenēm.

Ir skaidrs, ka šobrīd Latvijā vecāki rīkojas likumīgi, ievietojot bērnus aprūpes institūcijās un vecāki nav pelnījuši pārmetumus par šo izvēli, un es zinu (ikdienas darbā aprūpes centrā tiekos ar vecākiem, kuri ir ievietojuši šeit savus bērnus), ka šis solis ir traģēdija visiem iesaistītajiem – gan vecākiem, gan bērnam, gan pārējiem bērniem ģimenē, reizēm arī plašākam radinieku lokam. Izdarot šādu izvēli, cieš gan bērns, gan vecāki, pie tam gadiem ilgi (tieši tāpat kā dzīve kopā ar īpašo bērnu bez nepieciešamā atbalsta).

No sarunām ar vecākiem saprotu, ka pat tad, ja viņi savas sāpes slēpj aiz vienaldzības, izvairīšanās vai nolieguma maskas, tās negatīvi ietekmē viņu personisko labsajūtu, viņu ikdienu, viņu attiecības ar citiem ģimenes locekļiem. Tieši tādēļ valsts nostājai, īpaši labklājības ministres nostājai būtu jābūt skaidri definētai, proti, mēs pieļaujam šādas traģēdijas tikai tādēļ, ka nevaram nodrošināt vajadzīgo aprūpi un atbalstu ģimenēm, lai bērns paliktu mājās. Mēs nespējam bērniem ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem, kuri palikuši bez vecāku gādības, atrast uzņemošās ģimenes, jo neesam nodrošinājuši pietiekamu atbalstu ģimenēm.

ANO Konvencijas par personām ar invaliditāti ieviešanai Labklājības ministrijas izstrādātajās pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam 30.lpp. ir rakstīts, ka ”ģimenei sniedzams nepieciešamais atbalsts, lai maksimāli novērstu tādu apstākļu rašanos, kas būtu šķērslis bērnam atrasties ģimenē. Pats fakts, ka bērnam vai bērna vecākam, kurš bērnu aprūpē, noteikta invaliditāte, nekādā gadījumā nedrīkst būt par iemeslu bērna šķiršanai no ģimenes”. Pamatnostādnēs sociālo pakalpojumu attīstībai 2014.-2020.gadam ir paredzēta daudzu no ģimenei nepieciešamajiem pakalpojumiem ieviešana, lai bērns ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem varētu uzaugt mīlošā ģimenē, kurā vecākiem nav jāizdeg.

Piemēram, asistenta pakalpojumi, dienas centru izveides un uzturēšana, daudzfunkcionālo pakalpojumu centru izveides, palīglīdzekļu nodrošināšana, savlaicīgu un regulāru rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšana, bērnu integrēšana vispārējās izglītības sistēmā, atelpas brīža pakalpojumu nodrošināšana, atbalsta pasākumi adoptētājiem, aizbildņiem, audžuģimenēm un citi pakalpojumi. Tāpat šajās pamatnostādnēs 30.lpp. ir teikts, ka ”sociālajiem pakalpojumiem jāsniedz iespēja arī šo (bērnu ar funkcionēšanas traucējumiem) vecākiem iesaistīties darba tirgū, mazinot ģimenes nabadzības risku, ienākumu līmeņa palielināšanos un vecāku dzīves kvalitātes uzlabošanos.”

Valsts uzdevums šobrīd ir turpināt sekot līdzi tam, lai šie pakalpojumi, kuri veicina bērna pamattiesību ievērošanu uzaugt ģimenē, tiktu pietiekamā apjomā ieviesti un attīstīti, paplašināti un pilnveidoti. Pārrunājot šos pakalpojuma jautājumus ar bērnu vecākiem, var saprast, ka Rīgā šie pakalpojumi daļēji tiek nodrošināti, bet ģimenēm, kas atrodas tālākos reģionos, nav pieejami gandrīz nekādi pakalpojumi, lai rūpētos par bērnu ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem. Arī Valsts kontrole savā 2019.gada ziņojumā ”Atņemtā bērnība. Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē” 52.lpp. rakstīts, ka ģimenes nesaņem pietiekošu atbalstu, lai varētu nodrošināt bērnu aprūpi ģimenē.

Manuprāt, jāveicina sabiedrības izpratne par bērniem ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem un viņu ģimeņu vajadzībām, nevis publiski jāsniedz informācija, ka bērni, kuriem ir, piemēram, ministres pieminētā barošana caur gastrostomu vai kuri ir guloši, nevar augt ģimenē. Noteikti vajag pateikt paldies tiem darbiniekiem, kuri strādā ar bērniem aprūpes centros, tomēr tas jādara, aizstāvot bērnu intereses.

Līdz šim ir ieguldīts milzīgs darbs, lai kaut nedaudz mainītu sabiedrības stereotipus un veicinātu uzņemošo ģimeņu kustību Latvijā, lai mēs visi kopā uzņemtos atbildību par bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības un nodrošinātu viņiem iespējas uzaugt mīlošās ģimenēs. Pēdējo divu gadu laikā Labklājības ministrija sadarbībā ar citām institūcijām ir veikusi nozīmīgus pasākumus, lai uzlabotu sabiedrības izpratni, uzlabotu pakalpojumus, veicinātu uzņemošo ģimeņu kustību.

Ministres R. Petravičas nostāja, kuru viņa pauž publiski, ne tikai ir pretrunā ar bērna interesēm, bet tā neveicina sabiedrības iesaistīšanos, neveicina ģimeņu vēlmi uzņemt bērnus no institūcijām. Kopš strādāju aprūpes centrā, nepilnu divu gadu laikā 10 bērni no filiāles ”Rīga” ar dažādiem smagiem funkcionēšanas traucējumiem, ir uzņemti ģimenēs Latvijā. Šīs ir brīnišķīgas ģimenes, kuras mums vajadzētu īpaši izcelt un atbalstīt visos iespējamos veidos. Arī šobrīd aprūpes centru apmeklē ģimene, kura vēlas uzņemt bērnu, kuram ir parenterāla barošana, un ģimene ir gatava apgūt visas nepieciešamās prasmes bērna barošanā, aprūpē, kas nebūt nav viegli, bet labklājības ministres publiskā nostāja grauj šādu drosmīgu un atbildīgu cilvēku motivāciju un vēlmi uzņemt bērnus ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem ģimenēs.

Noslēgumā ar nožēlu secinu, ka patiesībā šobrīd vēršu uzmanību uz pilnīgi pašsaprotamām mūsdienu sabiedrības vērtībām. Par šiem jautājumiem pat nav nepieciešama diskusija. Diskusijas nepieciešamas ne jau par to, kas ir bērna (jebkura bērna, arī guloša) tiesības un intereses, jo tas ir pašsaprotami, bet par to, kādas izmaiņas nepieciešamas likumdošanā, kāda veida atbalsts ģimenēm ir visaktuālākais un kā tieši šos pakalpojumus ieviest, uzlabot, pilnveidot, lai bērni varētu uzaugt stabilās un laimīgās ģimenēs.”