Priesteris Mediņš: Nožēlojami, ka Ziemassvētki par tādu balagānu ir kļuvuši

23 komentāri

Ne jau dārgas, nereti – bezpersoniskas – dāvanas ir tās, kas dāvā Ziemassvētku prieku. Lielāko gandarījumu sniedz labs darbs, un, ja tādu ir daudz, tad dzīve nav bijusi veltīga. Stāsts ir par priesteri Andreju Mediņu.

Vairāk nekā 20 gadu garumā viņš par savas dzīves uzdevumu uzskata palīdzību piecelties atkarību pārņemtiem cilvēkiem. Gadu ritējumā tādu bijis jau ap 1000 – narkomāni, alkoholiķi, bet, visbiežāk, vecāku un līdzcilvēku nemīlētie un nesaprastie. Viņi visi kopā savulaik atjaunojuši un uzcēluši Bruknas muižu, turpat līdzās esošo baznīcu, arī Bārbeles Zēnu skolu. Un priestera Mediņa labie darbi turpinās, palīdzot dzīves pabērniem un ļaujot atdzimt daudzām pamestām un piemirstām Latvijas vietām. Par nesavtīgo darbu pirms pāris gadiem priesteris Mediņš saņēma ”Latvijas lepnuma” balvu nominācijā ”Cilvēks cilvēkam”.

TV3 Ziņas priesteri Andreju Mediņu izvēlējās Ziemassvētku vakara sarunai par galvenajām dzīves vērtībām un domām šajā Ziemassvētku laikā. Pašlaik priesteris mīt leišmalē – nelielajā Kurmenē. Tur, līdz šim nolaistajā un pamestajā baznīcā, pateicoties viņam, kā arī daudzajiem ziedotājiem un brīvprātīgajiem, atgriezusies dzīvība.

Dievnamā, tā 150. jubilejas priekšvakarā, pēc gadu desmitu ilga pārtraukuma Ziemassvētkos atkal skan baznīcas zvani.

Nepilnus 100 kilometrus no Rīgas, Lietuvas pierobežā, garāmbraucējam no pilsētas šķietami necils miestiņš – Kurmene. Tāds tas arī bija. Līdz šā gada vidū par to rūpes uzņēmās priesteris, Afganistānas kara veterāns Andrejs Mediņš. Vietas, kur viņš uzrodas, ir laimīgas, jo sastapšanās nozīmē to atdzimšanu un jaunu sākumu.

Bruknas muiža, Bārbeles skola, tagad arī Kurmenes baznīca ir vietas, kur priesteris, organizējot labdarības pasākumus, cenšas atgriezt dzīvību. Baznīcas zvani Kurmenē nebija skanējuši gadu desmitiem.

Līdzās kalpošanai baznīcā, priesteris rod laiku, lai no graustiem augšupceltu Latvijai nozīmīgas vietas, baznīcas, ēkas. Mediņš neslēpj – pēc Kurmenes atdzīvināšanas darāmo darbu sarakstā jau nākamie plāni.

Savukārt Ziemassvētki – gada gaidītākie saticības, mīlestības, kopības un labestības svētki – priesterim ir pārdomu laiks. “Tas ir nožēlojami, ka mīlam tikai Ziemassvētkos, dāvinām tikai Ziemassvētkos, satiekamies Ziemassvētkos, pansionātus, bērnu namus apmeklējam tikai Ziemassvētkos – it kā pārējais laiks nepiederētu mīlestībai – tāds totāls fufelis un teātris šodienā, ļoti skumīgi, ka Ziemassvētki par tādu balagānu ir kļuvuši.”

Priesterim sirds sažņaudzas, runājot ne tikai par cilvēku vienaldzību. “Mēs te visi tēlojam, ka esam laba valsts, rūpējamies par cilvēkiem, visa šī sociālā sistēma, tas viss ir fufelis. Vai mēs apzināmies, cik mums ciematos, laukos ir cilvēku, kas šajā brīdī ir gatavi drīzāk izdarīt pašnāvību?”

Priesteris Mediņš cilvēkiem šajā miera un saticības laikā novēl nebaidīties, ielūkoties savā sirdī un atrast tajā vietu arī citiem. “Šajos Ziemassvētkos un visu šo nākamo gadu es aicinu – nebaidīsimies atgriezties savā sirdī un saprast, ka mēs pa īstam būsim tikai tad, ja mēs būsim sirdsvienkārši un pāri visam sirds pazemīgi, un tas mūsos atgriezīs šo dievišķo skaistumu, šo cilvēcību un mīļumu, kam mēs patiesībā esam radīti un aicināti būt šai dzīvē kādam.”

23 komentāri