Pēteris Kļava: Man būtu jānošaujas jūsu priekšā par to, ko mēs esam darījuši bērniem 1982. gadā

13 komentāri
Pēteris Kļava: Man būtu jānošaujas jūsu priekšā par to, ko mēs esam darījuši bērniem 1982. gadā
f64

Radošuma konferencē ”Subject: Creativity” ar pieredzes stāstiem dalījās savas jomas eksperti un starptautiski atzīti praktiķi. Lektori iedvesmoja, mudināja uz jautājumiem un iedrošināja uzdrīkstēties. Viņu vidū bija arī bērnu ārsts, reanimatologs Pēteris Kļava. Video ar Kļavas lekciju ekskluzīvi pieejams tikai Skaties.lv.

”Nevēlos noniecināt un teikt, ka mums nav jāražo vai jābūt radošiem, ka nav jābūt radītājiem, ideju ģenerētājiem un ka mums nav jāattīsta labāka, gudrāka un vieglāka sabiedrība. Ar kontrolētu informāciju, ķīmiju, matēriju, klimatu, lai būtu labklājība un ērtums. Tas viss ir vajadzīgs, es to nenoliedzu,” savu lekciju iesāka populārais ārsts. ”Bet ir jāsaprot, uz kā rēķina mēs to darām, cik kokus mēs par to izcērtam. Ja visi cilvēki lietotu tualetes papīru, divu mēnešu laikā uz pasaules vairs nebūtu koku. Jūs to vēlaties?”

Nevar būt tā, ka visi ir radītāji un veiksmīgi cilvēki,” viņš norāda. ”Ir kaut kas primārāks – tu pats. Kā tu jūties, kad aizej mājās.  Tev var būt miljardi, jahtas un salas. Es runāju par līdzsvaru sevī.”

Kļava atklāj, ka viņa studijas, attīstība un izmisums sākās ar kādu meitenīti 1985. gadā: ”Viņa skatījās man acīs un nomira. Es toreiz domāju: ”Šausmas! Un tas viss tā beidzās? Kāpēc? Kāpēc vispār ko dzemdēt? Kāpēc kaut ko dzīvē darīt, ja tas viss tā beidzās.” Es vēlējos to visu saprast, un es sāku ar Jēzus Kristus teikumu, ka nāve tiks aprīta uzvarā. Kādreiz tiks uzvarēts pats lielākais izaicinājums. Tas ir tas, ko šobrīd dara Silīcija ielejā.”

”Ir divu veidu cilvēki – kam ir zināšanas un kam ir viedoklis,” uzskata reanimatologs. ”Citreiz zināšanas saskan ar viedokli.  Man būtu jānošaujas jūsu priekšā par to, ko mēs esam darījuši bērniem 1982. gadā. Tā likās patiesība, ka tā ir jādara. Bet viņi mira. Un tad atbrauca amerikāņi un parādīja, kā jādara. Un pēkšņi visi bērni izdzīvoja. Kam uzticēties? Un tad mēs domājām – ko par mūsu ārstiem un sabiedrību teiks pēc 2000 gadiem?”

”Attīstība ir ļoti relatīvs jēdziens. Jēzum Kristum nebija datora, telefona, mobilo sakaru un interneta. Viņš ļoti labi jutās. Tātad kas ir attīstība? Tā ir galīgā atbildība saprast, kādas sekas tā radīs mūsu attīstībā un kas tieši ir jāattīsta.”

Par Pētera Kļavas centrālo lekcijas jautājumu kļuva pārdomas par to, kā mēs cits citu redzam. ”Zinātnieki šobrīd uzskata, ka mēs cits citu redzams divos kubikcentimetros smadzeņu biezpiena masas, kur ir redzes centri. Tur sēž Zanīte, kas redz un pieņem lēmumus, dod vērtējumus. Jūs mani redzat kā ķīmisku uzbudinājumu biezpiena masā. Vismaz tā domā 96% zinātnieku.”

Viņš gan uzskata: ”Prāts redz. Apziņa. Jāsaprot eksistence pēc būtības. Prāts nerodas smadzenēs. Tā ir pirmā apzināšanās nagla jūsu mūžībai. Varu jūs iepriecināt – jūs no sevis nekad vaļā netiksiet. Jūs nevarat pat nomirt. Jūs varat tikai sevi saprast. Lai sevi saprastu – jums jāapzinās, kas esat jūs un kas ir prāts. Cik tas ir vienkārši!”

”Redzot ciešanas un nāvi, ir svarīgi saprast, kas esi tu pats. Un ka tam nav nozīmes, ko tu dari, bet kā tu jūties un pašapzinies. Tikai tā tu vari sniegt augļus pasaulei,” norāda Kļava.

”Šeit, zālē, nav cilvēku. Šeit zālē ir absolūta, nedzimusi pirmās realitātes dimensija jeb tīrais apziņas gaismas avots, kas sevi ir izpaudis kā šie cilvēki. Jūsos nekas nav nepilnīgs. Cilvēks cilvēku radīt nevar – divi profesori nevar radīt mazu profesoriņu. Sauciet to par dabu – tas ir vecmodīgs termins. Modernā pasaulē to sauc par apziņu,” atklāj ārsts. ”Realitātes dimensija ir tīra, tukša, nelokāla apziņa. Nelokālā telpa ir absolūtā realitāte, kurā mēs visi atrodamies. Nekas nav ārpus šīs realitātes telpas un mēs esam šīs telpas absolūti radošais pārejošais dinamiskais, brīnišķīgais un arī ciešanu pilnais aspekts.”

”Saprast, ka tu esi šis absolūtais aspekts, kurš vienlaikus ir absolūta apziņa, necilvēks, kas darbojas cilvēka izskatā un attīsta šo dimensiju, ir milzīgais līdzsvars, pašpietiekamība, spēks, miers. Atklājas potencialitāte.”

Miljons gadu vecais vīriņš, kas jūsos sēž iekšā, zina visu un var visu. Nodibināt ar viņu kontaktu ir radīšana,” norāda Kļava. ”Kā to izdarīt? Caur mieru, meditāciju un apzinīgu prāta kalibrēšanu.”

Pieredze ir pats kaitīgākais jūsu dzīvē – tā ir miruša, vakardienas cilvēka bezjēdzīga pieredze. Visu nosaka zināšanas,” uzskata reanimatologs.

”Mēs visi esam vientuļi. Katrs aizmieg vienatnē. Jāatrod līdzsvars, kas tu esi pamatā. Un tas nav cilvēks. Slaucīt sniegu vai sētu – nav atšķirības. Tas jums visiem ir iespējams,” iedrošina Kļava.

13 komentāri