VDK “stukaču” tiesu darbi notikuši haotiski, pat ar 10 gadu pārrāvumiem; publicētie materiāli cenzēti

2 komentāri

Digitalizēto čekas maisu arhīvā publicēti tiesu un prokuratūras nolēmumi, kuros vētīta cilvēku sadarbība ar VDK. Tikai 11 gadījumos no 315 izdevies pierādīt Latvijas iedzīvotāju sadarbību ar čeku. Lielākoties lietas izbeigtas pierādījumu trūkuma dēļ.

Tiesvedības notikušas saraustīti, pat ar 10 gadu pārrāvumiem, un digitalizētie materiāli pamatīgi cenzēti, lielākā daļa informācijas noslepenota, taču arī publiskotajā daļā atrodami pārsteidzoši fakti.

Kopumā kopš 90. gadiem 390 cilvēku bijuši iesaistīti tiesvedībā par iespējamo sadarbību ar čeku. Līdz reālam tiesas procesam aizgāja 315 lietas, pārējie sadarbības faktu lielākoties atzinuši paši. Kopumā sadarbības fakts konstatēts tikai 11 gadījumos.

“Vēl trīs gadījumos cilvēks bija, nevis aģents, bet VDK pakļautībā esošajā Robežsardzes dienestā, tātad – arī skaitās VDK darbinieks. Vienā gadījumā bija ārštata darbinieks, izgājis sadarbības fakta procedūru, bet sadarbības fakts nebija konstatēts,” stāsta vēsturnieks Gints Zelmenis.

Čekas maisu digitālajā arhīvā tiesu spriedumi par aģentu sadarbību aizklāti lieliem, melniem laukumiem. Redzams vien pats sākums un beigas, rezultatīvā daļa. Vairākos gadījumos tiesvedības notikušais ļoti saraustīti. Parādoties jaunām liecībām, faktiem, spriedumi vilkti ārā no plauktiem un skatīti no jauna. Vienu no pirmajām sadarbības lietām skatīja 90. sākumā.

“Tad ir 10 gadu pārrāvums, un nākamais dokuments ir jau 2005. gadā. Tā tiesvedība atjaunota. Tur kopā sanāk 11, 12 gadi. Tā starpība var būt ļoti dažāda.”

Lielākajā daļā spriedumu minēts, ka sadarbība ar čeku nav pierādīta, dažos – ir. Tur teju traģikomiski stāsti, piemēram, Jāņa Sprukuļa lieta. Divu gadu laikā kopumā 6 spriedumi. Augstākās tiesas spriedumā Sprukulis atzinis, ka bija parakstījies ar pseidonīmu Dzintars, ticies ar LPSR VDK Balvu rajona nodaļas priekšnieku, pieņēmis no viņa ”30 rubļus, ko ar draugiem restorānā nodzēris”.

Pētnieki secina, ka čeka aģentus vervēja ar ļoti dažādām metodēm, sākot ar gulaga draudiem, līdz vilinošiem piedāvājumiem braukt komandējumos ārzemēs.

“Tā bija iespēja sēdēt Latvijā uz vietas, būt PSRS robežās, vārīties savā sulā vai tikt uz Rietumiem, studēt, piedalīties konferencēs,” turpina Zelmenis.

Starp publicētajām tiesu lietām arī Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča lieta. Arī tā klāta milzu melniem plankumiem. Nav veicis apzinātu slepenu sadarbību ar bijušo LPSR VDK – tā 1995. gadā secināja tiesnesis Ziedonis Strazds. Šo tiesnesi 10 gadus vēlāk tiesas zālē apcietināja un ar trīs gadiem un 11 mēnešiem cietumā sodīja par fiktīvu personu nodarbināšanu.

“Pierādījumu trūkumu dēļ, tas ir korektāk. Dokumenti ir Krievijā, pie mums ir nedaudz, tikai Delta, operatīvās lietas. Pierādījumu trūkums – galvenais, kādēļ sadarbība netiek konstatēta absolūtajā vairākumā gadījumu. Tiesas ieskatā visas šaubas ir par labu tiesājamajam, tiesa lielākajā daļā gadījumu nospriež, ka sadarbību nevar konstatēt. Ja prokuratūra uzskata, ka savāktais materiāls ir pietiekams, pārsūdz. Garākais, ko man nācies redzēt – izietas visas trīs instances, kasācija nodod atpakaļ izskatīšanai, tad atkal pirmā instance skata otrreiz visu to pašu.”

Ar tiesas lēmumu sadarbība atzīta vairākiem plašākā sabiedrībā nezināmiem cilvēkiem. Piemēram, digitalizētajos materiālos atrodama Ludmilas Širjajevas lieta, ko tiesa skatījusi divreiz. Pirmo reizi tiesa viņu attaisnoja, nākamajā spriedumā tomēr secināts, ka viņa bijusi čekas informatore. Anatolijs Malhasjans – tiesa divkārši konstatēja apzinātu slepenu sadarbības faktu ar VDK – informatora statusā.

Kopš maisu digitalizēšanas pērnā gada nogalē, tiesā savu nevainību pierādīt vērsušies nedaudzi cilvēki – tikpat, cik iepriekšējo astoņu gadu laikā, secina arhīvā.

2 komentāri