3 komentāri

“Vai nu salūsti, vai tiec pāri. Pēc tam galvā kļūsti psiholoģiski spēcīgāks” – tā par simt kilometru garu izturības pārgājienu saka organizators Mārtiņš Muižnieks. Pēdējā laikā aizvien vairāk cilvēku, kas ikdienu pavada biroja krēslos, izvēlas savas spējas pārbaudīt ekstremālā vidē.

Simts un pat vairāk kilometru gari pārgājieni ir jauns modes kliedziens. Līdzīgi kā maratoni, tie ar katru gadu piesaista arvien lielākas cilvēku masas, taču bieži vien dalībnieki pārvērtē savas spējas, pat riskējot ar dzīvību.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Viens no populārākajiem pārgājieniem ir 136 garais ceļš Kolka-Dubulti, ko rīko organizācija “Baltais Kalns”. Ceļš tiek mērots šķietami romantiskās noskaņās – gar jūru, taču liela daļa gājēju, kas dodas pirmo reizi, sociālajos tīklos atzīst, ka apstājas pusceļā, jo pārvērtējuši savus spēkus.

Vairākus gadus simts kilometru garu pārgājienu pa krietni sarežģītākiem ģeogrāfiskajiem apvidiem rīko arī aktīvistu grupa “Streelnieks”. Noteikumi ir dzelžaini – 101 kilometrs 24 stundās. Kāpēc arvien vairāk cilvēku izvēlas sevi pamatīgi izmocīt? Izrādās, fiziskās grūtības ir sava veida meditācija.

Mārtiņš Muižnieks
izturības pārgājienu rīkotājs

Vismaz dažas reizes gadā sevi nostādīt kārtīga pārbaudījuma priekšā, kurā sasniedz robežas – salūsti vai tiec pāri. Pēc tam galvā kļūsti psiholoģiski spēcīgāks, labāka personība.

Lai pārgājiens izdotos, svarīgi tam rūpīgi sagatavoties. Pats galvenais – lai kājām būtu ērti, uzsver rīkotājs.

Mārtiņš Muižnieks
izturības pārgājienu rīkotājs

Labi pārgājiena zābaki. Atkarībā pēc apvidus. Pārgājiena zeķes. Tie ir vieni no galvenajiem nosacījumiem, vai tiksi tālāk par kilometriem divdesmit, trīsdesmit. Zeķes pat varētu likt pirmajā vietā, jo laba zeķe var izglābt kāju no slikta apava, bet labs apavs nevarēs palīdzēt, ja kājās būs sliktas zeķes! Pretējā gadījumā rodas tulznas, un tas ir beigu sākums.

Rolands pirmajā “simtiņā” devās pirms vairākiem gadiem, un kopš tā laika āķis lūpā. Pirmā reize bijusi grūtākā, jo ķermenis vienā brīdī norāvis stopkrānu.

Rolands Matisons
pārgājiena dalībnieks

Kad es gāju, salūzu diezgan ātri. Pie 35 kilometriem. Pats biju šokā – kāpēc salūzu? Negribēju ne ar vienu runāt, pagāju malā. Tad bija tā, ka varēju skriet, atvērās. Bet tas ir katram individuāli. Dažs saka, ka pie septiņdesmitā kilometra salūst, gan morāli, gan fiziski.

Organizatoriem rūpīgi jāuzrauga, vai gājējiem viss kārtībā. Pirmā nepatikšanu pazīme: cilvēks kļūst nerunīgs, vai tieši otrādāk, runā nesakarīgi un nespēj atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem.

Mārtiņš Muižnieks
izturības pārgājiena rīkotājs

Jā, esam pārgājiena laikā noņēmuši no trases. Cilvēkam pateikuši stop, tālāk tu apdraudi veselību. Ir bijuši dalībnieki, kas ignorē visu. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks izvemj vairāk ūdeni nekā uzņem.

Pārgājienu rīkotāji lēš, ka nākotnē šādas aktivitātes kļūs arvien populārākas, par ko liecina cilvēku augošā aktivitāte. Gājienus rīko katrs, kam nav slinkums, un pieaug pieprasījums pēc arvien ekstrēmākām trasēm.

TOP komentāri

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Lasi vēl