Uzvaras pieminekļa vietā vēlas redzēt grandiozu stadionu; Ušakovs idejas autorus sauc par analfabētiem

3 komentāri
Uzvaras pieminekļa vietā vēlas redzēt grandiozu stadionu; Ušakovs idejas autorus sauc par analfabētiem
Foto: ekrānšāviņš

Saeimas darba kārtībā ir nonākusi sabiedriskā iniciatīva, kas prasa nojaukt padomju armiju slavinošo Uzvaras pieminekli Rīgā un tā vietā ierīkot vēl Ulmaņlaikos projektētu monumentālu Uzvaras parku. Skaidrs, ka šis jautājums ir sensitīvs, tāpēc Saeima nolēmusi konsultēties ar Rīgas domi un Ārlietu ministriju. Pirmie idejas ierosinātājus sauc par nekompetentiem, otrie nevēlas bojāt attiecības ar Krieviju.

Parakstus ”Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošanai” portālā manabalss.lv sāka vākt pirms četriem gadiem, jau tolaik paredzot, ka iecere saskarsies ar milzu pretestību. Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņa) sev raksturīgajā stilā to nosauca par murgainu, pašus iniciatīvas autorus – par analfabētiem, bet paraksti tik un tā savākti. Tagad jautājumu skata Saeimas Mandātu un ētikas komisijā.

Lai saprastu, kādas laika gaitā bijušas vīzijas attiecībā uz šo teritoriju, tiekamies ar Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāju Ilzi Martinsoni, kura rāda daudzos plānus, sākot vēl ar laiku, kad Latvija ietilpa Cariskās Krievijas sastāvā. Teritoriju tolaik dēvēja par Pētera parku un šeit paredzēja savrupmājas bagātajiem rīdziniekiem.

Tikai 30. gadu beigās sekoja Frīdriha Skujiņa ambiciozā skice Uzvaras laukuma attīstībai.

Ilze Martinsone, Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja:
Ulmaņlaika autoritārisma plāni bija milzīgi! Tie paredzēja stadionu un uzvaras templi, turklāt ieceres bija tik grandiozas, ka stadions pārsniedza pat tolaik lielāko Hitlera stadionu. Piemēram, tika paredzēta vieta 3000 automašīnām, kas ļauj iztēloties tos grandiozos mērogus, zinot, cik maz tolaik bija automašīnu. Darbi jau sākās, bet Otrais pasaules karš to visu pārtrauca.

Rīdziniekus jau sāka pieradināt pie šīs vietas, rīkojot Dziesmu svētkus, bet vīziju pārtrauca karš un okupācija.
Parkam atkal pieķērās 60. gados, te paredzot vietu kultūrai un muzejiem, taču arī to nepaguva realizēt, un tikai īsi pirms PSRS sabrukuma, 80. gados, tapa tas komplekss, kāds tas ir šodien.

Ilze Martinsone, Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja:
Padomju perioda beigās mēs dabūjām Uzvaras laukumu ar Uzvaras pieminekli, kas pielika ideoloģisku punktu visiem skaistajiem plāniem, kas 20.gs. laikā te bijuši.

Foto:

Atgriežoties mūsdienās, jāsaprot, ka iniciatīvas autori no daudzajām skicēm vēlas īstenot tieši Ulmaņa plānus. Ušakovs savu nepatiku neslēpj un mēģina pārliecināt arī latviskos rīdziniekus, biedējot, ka tas nozīmētu virkni būvju nojaukšanu, tostarp Nacionālo bibliotēku, divas viesnīcas, Swedbank ēku un citas. Taču panākts pretējais. Tas ļāvis soctīklotājiem pazoboties par mēra zināšanām arhitektūrā, jo senajā skicē tikai attēlota apkārtējā pilsētainava, nevis uzskaitīts, cik kokiem un ka’ām ēkām jāatrodas apkārtējā teritorijā.

Interviju TV3 Ušakovs pēdējā brīdī tomēr atsaka un runāt deleģē būvvaldes vadītāju, kura teiktais sakrīt ar mēra pozīciju.

Inguss Vircavs, Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs:
Nespēju noticēt, ka iniciatīvas autori nav pētījuši Skujiņa skici vai, ja ir, tad darījuši to ļoti pavirši. Tas neatstāj citu sajūtu kā to, ka viņi manipulē ar sabiedrību, kurai nebija pilna informācija, kā šo ieceri realizēt.

Vircavs apgalvo, ka viņa vadītās iestādes atzinums būtu negatīvs neatkarīgi, vai Rīgas domē pie varas ir Nacionālā apvienība vai Saskaņa.

Taču vienprātības nav arī iniciatīvas autoru vidū. Radikālāk noskaņotie vēlas tūlītēju padomju paliekas nojaukšanu, kamēr publicistam Mārim Rukam pietiktu ar lieliem informatīvajiem plakātiem.

Māris Ruks, manabalss.lv iniciatīvas autors:
Tā ir liela kļūda, ka 25 gados nav uzstādīti informatīvi materiāli, kas skaidrotu viesiem un iedzīvotājiem, kas bija Otrais pasaules karš un kam patiesībā celts šis piemineklis. Tas ir pirmais paveicamais solis, nākamais – kā laukumu padarīt atbilstošu Latvijas interesēm.

Bez Rīgas Būvvaldes Saeima gaida arī Ārlietu ministrijas atzinumu, bet arī tas solās būt negatīvs. Ministrija atsaucas uz starpvalstu līgumu ar Krieviju, kur puses apņēmušās saglabāt un rūpēties par kritušo piemiņas vietām un pieminekļiem. Bez otras puses piekrišanas tam nedrīkst ķerties klāt, un jautāt viedokli Krievijai Ārlietu ministrija pat negrasās.

Lai arī celts okupācijas varai, Arhitektūras muzeja direktore aizstāv Uzvaras kompleksu kā vēsturisku piemiņu. Viņa iesaka mainīt pieminekļa nosaukumu, nevis to nojaukt.

Ilze Martinsone, Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja:
Visi pieminekļi ir mūsu vēstures liecības, arī šis. Uzskatu, ka nojaukšana ir sliktākais, kā reaģējam. Mainās varas un vienus bronzas vīriņus nomaina ar citiem. Es labāk aicinātu pieminekli pārdēvēt par Otrās okupācijas pieminekli. Tad jau 9. maijā visi tā pakājē atzīmētu okupācijā bojāgājušo piemiņu.

Domājams gan, ka mainīt nosaukumu varētu izrādīties tik pat sarežģīti kā pārbūvēt visu kompleksu.

Video

3 komentāri