Unikāli Latvijas vēstures kadri: apkopotas pat 100 gadu senas krāsu fotogrāfijas

2 komentāri

Vai atceraties, kādā krāsā padomju laikos bija piepūšamās bumbas, ratiņi vai bērnu cepurītes? Un kā ar pirmskara kleitu rakstiem? Esam raduši par vēsturi domāt kā melnbaltu, un tas galvenokārt – krāsainu fotogrāfiju neesamības dēļ, tomēr arī no 100 gadu senas pagātnes ir saglabājušies oriģināli, krāsaini kadri, kas uzskatāmi par unikālu vēstures liecību. No ceturtdienas atvērta īpaša, krāsaina izstāde.

“Mēs redzam oriģinālu, un tad paši iekrāso. Bet diezgan labi, dabīgi iekrāso!” Izstādes veidotājs Imants Cīrulis stāsta par pirmajiem centieniem pasauli iemūžināt krāsās, kad ar smalku akvareļa otiņu uzņēmumi vienkārši izkrāsoti.

Vajadzēja paiet 100 gadiem, lai pēc fotogrāfijas izgudrošanas 1839. gadā to iemācītos uzņemt krāsainu. Tehnikas mainījušās, un līdz ar tām arī cena un pieejamība plašākai publikai. Tomēr tā vis nav, ka bērnības bildes krāsās ir vien tiem, kuri dzimuši pēc Atmodas. Tā, piemēram, attēls ar meiteni zem zilā saulessarga uzņemts pirms 111 gadiem, un krāsainu šo bildi palīdzējusi darīt kartupeļu ciete.

“Pirmais mēģinājums ir 20. gadsimta sākums – autohroma tehnika, ņemot talkā ķīmiju un fiziku. Kvalitāte bija atšķirīga. Daži profesionālākie spēja uzlabot tehniku, un no 1910. gada ir unikāli kadri – meita fiksēta. Iespējams, vissenākie krāsu uzņēmumi Latvijas teritorijā, kas nav mākslīgi krāsoti jeb kolorēti,” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālists.

Otrais pasaules karš Latviju atsvieda atpakaļ krāsu fotogrāfijas progresa ziņā, bet līdz tam gājām soli solī ar Eiropas lielpilsētām. Tiesa, sadzīvisku ģimenes atpūtu un bērnu bildes dabā krāsainas atļauties varēja vien retais. Vai nu īpaši turīgie, vai tie, kuriem tehnika bija uzticēta darba pienākumu veikšanai kā arheoloģijā.

“Skaitļos aptvert grūti, cik ekskluzīvi un dārgi. Piemēram, “Leica” maksāja no 309 latiem, kas ir ļoti liela nauda. Strādnieks ap 100 latiem pelnīja, uzvalks – ap 60 latiem. Tad nu no ģimenes budžeta aparātu, filmiņu un papīru varēja atļauties turīgi ļaudis,” vērš uzmanību Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma glabātāja Gunita Baumane.

Nacionālais vēstures muzejs šos kadrus savācis un, iesaistoties arī iedzīvotājiem ar saviem privātajiem foto, izveidojis pavisam neierastu – krāsainu – skatu uz Latviju 20. gadsimtā. Jelgavas tirgus laukums īsi pirms sabombardēšanas, jau nopostīta Pēterbaznīca, Staburags vēl pirms tā applūdināšanas – šie uzņēmumi ir unikāli kaut vai tāpēc vien, ka par vēsturi esam raduši domāt melnbaltās kategorijās.

“Tas rada sajūtu, ka nespējam identificēties ar vecvecāku kāzu fotogrāfiju. Ieraugām 1940. gadu Latviju krāsās – cita dimensija! Pamanām detaļas, cilvēku tērpus, arī mājas un fasādes. Un tā tālāk,” norāda Cīrulis.

Padomju klubkrēslos šeit arī radīta vieta, kur dūkoņas pavadībā nostalģiski aplūkot krāsainos diapozitīvus.

Muzejs cer, ka unikālā izstāde kaut nedaudz palīdzēs atjaunot apmeklētāju plūsmu. Kopš pandēmijas piespiedu pārtraukuma, cilvēki tā arī nav atsākuši doties uz ekspozīcijām, un apmeklētāju ir knapi desmitā daļa no pirms Covid-19 laika.

2 komentāri