Ulmanis: Prezidentam jādomā arī par ceturto premjera amata kandidātu

6 komentāri

Valsts prezidentam Raimondam Vējonim jau tagad jādomā arī par ”ceturto kandidātu”, ko varētu virzīt uz premjera amatu, ja pašreizējie trīs pretendenti nevarēs iegūt sev Saeimas vairākuma atbalstu. Tā intervijā raidījumam ”LNT Top 10” norāda bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Ulmanis, kurš bija Valsts prezidents no 1993. līdz 1999. gadam, uzsver: ”Domājot par trim [premjera amata kandidātiem], ir jādomā par ceturto. Un tad, kad notiks šīs vēlēšanas, droši vien prezidentam būs padomā kaut kas arī par to, kam jānotiek, ja šie trīs neviens nesaņems atbalstu. Un, man šķiet, ka tā tas varētu arī notikt”.

Jaunnedēļ Vējonis plāno izvēlēties kandidātu uz premjera amatu. Ambīcijas ieņemt šo posteni ir Aldim Gobzemam (”KPV LV”), Artim Pabrikam (”Attīstībai/Par!”) un Jaunās konservatīvās partijas līderim Jānim Bordānam. Kuluāros izskan, ka prezidents Vējonis nopietni apsver iespēju ”pirmo roku” dot Bordānam, lai gan šī kandidāta iespējas pēc tam iegūt atbalstu Saeimā pagaidām uzskatāmas par visai nosacītām.

Eksprezidents Ulmanis prognozē, ka pirmais nominētais kandidāts uz premjera amatu varētu neiegūt atbalstu: ”Es domāju, ka pirmajā kārtā varētu nesaņemt vairākumu. Un tuvākajās – otrajā vai trešajā kārtā – premjeru varētu apstiprināt”.

Pēc eksprezidenta domām, sākotnēji virzītā premjera amata kandidāta neapstiprināšana nebūtu nekas ārkārtējs. 90. gadu sākumā prezidenta nominēto kandidātu noraidīšana Saeimā notika vairākkārt. Saeimas atbalstu neguva Ulmaņa virzīto Andreja Krastiņa, Māra Grīnblata un Ziedoņa Čevera valdības. Turklāt Krastiņu un Grīnblatu prezidents nominēja bez lielām cerībām, ka viņus Saeima varētu apstiprināt.

”Andrejs Krastiņš un Māris Grīnblats toreiz bija galvenie nacionālā karoga nesēji, un, kamēr viņi paši nepārliecinājās uz savas pieredzes, ka parlaments viņus neievēl, nebija jēgas bezgalīgām diskusijām. Tāpēc mēs arī tā teicām: jūs esat pelnījuši, ka jūs būtu premjeri. Vai tāpat domā arī parlamentārieši – pārbaudīsim. Un to mēs arī izdarījām,” tā 90. gadu notikumus intervijā raidījumam ”LNT Top 10” atminējās Ulmanis.

Cits iespējamais scenārijs ir mazākumvaldības apstiprināšana ar ”Saskaņas” atbalstu vai klusu piekrišanu, ja ”Saskaņa” vienkārši vispār nepiedalītos balsojumā par nākamo valdību. Arī tas nebūtu nekas nepieredzēts. Savulaik mazākuma valdību ar opozīcijā esošās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) balsīm izveidoja Vilis Krištopans. ”Viņi [LSDSP] kādu laiku atbalstīja, jo viņiem bija jāizvēlas – atbalstīt mani vai atbalstīt Andri Šķēli. (..) Bet es sapratu, ka ilgstoši tas nebūs, es noturējos vienu budžetu.”

Jārēķinās gan ar to, ka mazākumvaldības ”stutētāji” no opozīcijas rindām vienmēr ir ”ar vienu kāju valdībā”. Krištopans ar LSDSP pat bija noslēdzis līgumu. Toreizējais LSDSP Saeimas frakcijas vadītājs Egils Baldzēns norāda, ka, atbalstot Krištopanu, sociāldemokrātiem izdevās īstenot vairākus programmatiskos mērķus. Tomēr mazākumvaldība izrādījās nestabila. ”Tur bija divi varianti – ka, vai nu šī valdība krīt, vai arī vajadzēja nostiprināt sociāldemokrātus – LSDSP – arī valdībā,” stāsta Baldzēns. Tā kā sociāldemokrāti par pilnvērtīgiem partneriem nekļuva, Krištopana mazākumvaldības mūžs nebija ilgs.

Spēcīgākais prezidenta ierocis ir iespēja partijas baidīt ar Saeimas atlaišanas rosināšanu, ja tās nespēs vienoties par rīcībspējīgu valdību. Gan bijušais Valsts prezidents Ulmanis, gan konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars tomēr uzsver, ka šāds priekšlikums jāliek galdā tikai galējas bezizejas situācijā. Pastars LNT raidījumam ”Top 10” norāda: ”Pašlaik to noteikti nedrīkstētu likt galdā. Gadījumos, ja tas būtu kāds trešais, ceturtais piegājiens [nākamās valdības izveidē], un priekšā nekas labāks nerādītos, tad prezidents varētu teikt: lūk, kur ir mans kandidāts. Vai nu jūs viņu pieņemiet, vai arī man mapītē ir dokuments [par Saeimas atlaišanas rosināšanu], kuru es arī parakstu”.
6 komentāri