Tukšās taras depozīta sistēma Latvijā: kritiķi negaidīti strauji mainījuši domas un ir gatavi to īstenot

3 komentāri

Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur depozīta sistēma jau pasen kā darbojas, Latvijā jautājums par stikla un plastmasas pudeļu apsaimniekošanu līdzīgā veidā vienmēr sadūries ar sīvu pretestību. Tomēr tagad depozīta sistēmas kritiķi ir negaidīti strauji mainījuši domas un ir gatavi to īstenot.

LNT TOP 10 pētīja, kas licis mainīt domas par naudu, kas līdz šim burtiski mētājusies zemē un katrā grāvmalā? Vai to ieviest tagad nav mazliet novēloti, jo pasaulē darbojas vēl efektīvāki atkritumu apsaimniekošanas modeļi? Kur palikusi gaušanās par sistēmas dārdzību un miljoniem, ko maksāšot uzņēmēji un pircēji? Kā sistēma darbojas Igaunijā un ko tā “maksās” tirgotājiem, ražotājiem un patērētājiem?

Pie viena no taras nodošanas automātiem Tallinā bezpajumtnieks vienu pēc otras ielādē dienas guvumu. Dažas no pudelēm nepieņem. Tās, visticamāk, atstājuši somu tūristi un automāts pudeles ar citvalstu kodiem neatpazīst. Taču pat ar dažiem veltīgi atnestajiem iepakojumiem, dienas guvums ir 2,20 eiro. Vidēji par katru iepakojuma vienību Igaunijā var atgūt 0,10 eiro. Tas atspoguļojas arī cenu zīmēs.

Dienas pirmajā pusē, kad LNT TOP 10 apmeklēja taras pieņemšanas punktus, tie nebija noslogoti. Taču brīvdienās un vakaros aina esot cita. “Ir brīži, kad maisiem ved. Gan pensionāri, gan vidusslānis,” stāsta taromāta operators Vladimirs Ivaņenko.

Igaunijā, kur sistēma iepakojums pret naudu tika ieviesta pirms vairāk nekā desmit gadiem, uzskata, ka tā ir attaisnojusies. Atgūt izdodas līdz trim ceturtdaļām izlietoto PET pudeļu.

“Lietuvai ir sava pieredze, gan Igaunijai ir sava. Smelsimies to un veidosim sistēmu modernu,” saka Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Iveta Šure.

Tas nozīmē, ka pēdējā no Baltijas valstīm arī Latvija tomēr sākusi sliekties depozīta sistēmas virzienā. Gada laikā šeit vidēji tiek patērēts aptuveni miljards dažādu dzērienu, kas pildīti PET pudelēs. Šobrīd daļa tiek atgūta caur šķirotajiem atkritumiem, daļa caur nešķirotajiem. Tiek uzskatīts, ka vēl lielāku grūdienu varētu dot depozīta sistēma, kur iedzīvotāji tukšo taru nodotu par naudu.

“Iedzīvotājs samaksājot šos 10 centus, ja nebūs slinks, viņš tos varēs saņemt atpakaļ. Ir tā ir tā motivācija, kuras dēļ, mums bija aptauja, tie ir līdzekļi kuru dēļ ir motivācija nodot,” skaidro Šure.

Dzērienu ražotāji, nule parakstījuši memorandu, apliecinot, atbalstu depozīta sistēmas ieviešanai. Tas notika akciju sabiedrības ”Latvijas valsts meži” telpās. Tam esot simboliska nozīme.

“Tas, ko mežā nevar atrast ir stikla pudeles, kas ir nododamās un to patiešām nav, lai arī cena nav tik liela, ko var atgūt. Tas ko var daudz atgūt ir PET pudeles un skārdenes,” saka AS “Latvijas valsts meži” pārstāvis Tomass Kotovičs.

Tātad, ar depozīta sistēmas ieviešanu plānots savākt vairāk atkritumu, nekā līdz šim. Taču vismaz desmit gadu garumā dzērienu ražotāji ir apgalvojuši pretējo.

Identisku modeli – nododot pudeli automātā un atgūsti pārmaksāto, Vides un reģionālās attīstības ministrija rosināja jau pirms desmit gadiem. LNT arhīvs apliecina – ražotāji – tie paši, kas tagad ir par, iepriekš skaidroja, ka taras nodošana nestrādās.

Tagad, sarunā ar LNT TOP 10, ražotāju pārstāve norāda, ka mainījušies apstākļi. Citiem vārdiem, ražotāji sajūt iespējamu uzņēmējdarbības apdraudējumu. Visām Eiropas Savienības dalībvalstīm jau 2025. gadā jāsavāc 77%, bet desmit gadu laikā jau 90% PET pudeļu. “ES ir regula, kura tieši ražotājam uzliek par pienākumu savākt izlietoti iepakojumu un veikt pārstrādi,” skaidro Šure.

“Nevajag teikt, ka šī regula ir ES spiediens. Tā pasaka, ka jāsavāc konkrēta veida atkritumi. Kādā veidā, to katra nacionālā valsts izlemj pati,” saka Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs.

Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, kur taromāti strādā, pērn atgūti 85% PET pudeļu, savukārt, Lietuvā vēl vairāk – 91%. Igaunijas, Lietuvas un arī citu valstu pieredze, kur sistēma jau strādā, liecina, ka taromāti tiek uzstādīti tirdzniecības vietās vai pie tām.

Taču, kas vieniem liekas loģiski un pašsaprotami, tas otriem nē. Uz jautājumu, vai nav par depozīta sistēmas ieviešau, Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs Danusevičs atbild: “Neesam. Iedomājaties, veikala funkcija ir pārdot preces. Tagad, ja paralēli tam liks savākt atkritumus ir divas pamatproblēmas. Kur viņus vāksim, man vajag vismz 10% telpas klāt, tas mazajiem veikaliem. Otra lieta – kā arī Lietuvas pieredze rāda, tur kur ir pudeļu vākšana, tur smird, atklāti sakot.

STD 25;23 Pārbaudām praksē – šī ir Pērnava, Igaunija. Divi automāti, pieņem stikla un plastmasas pudeles. Neliela alus smarža tiešām jūtama, taču kā apgalvo apsaimniekotāji – pilnībā no tyā izvairīties nevar. Vai tā būtu Igaunija, Vācija vai Latvija.

Pavisam iespējami trīs dažādi veidi, kur taromātus izvietot. Tā var būt atsevišķa ēka pie lielveikaliem, apakšzemes stāvvietā zem lielveikala, vai veikala telpās.

Kā TOP 10 norāda vidēja izmēra veikalā Marjamā, tā ir pilsēta ar trim tūkstošiem iedzīvotāju, pudeles tiek izņemtas vidēji reizi dienā, vasarā biežāk. Uzturēt tīrību ir apkopējas pienākums. Ja automāts nestrādā – zvans tehniķim. “Sākumā ir bailes no nezināmā. Parasti – pirmo gadu,” atzīst Igaunijas Vides aizsardzības jautājumu eksperts Rauno Rāls.

Vai ieviešot paralēlu sistēmu Latvijā varēs savākt vairāk, domas dalās. Motivējoši tas var būt tām mājsaimniecībām, kurās atkritumu šķirošana nenotiek. Savukārt, tajās, kurās šķiro tagad būs dilemma. Saplacināt un nodot bez maksas, vai arī vest līdz lielveikalam un atgūt naudu.

“Būs zināma neizpratne, kāpēc tagad vairs konteineros nav jāliek zināma veida iepakojums, bet jānes uz veikalu. Juceklīts būs,” uzskata “Latvijas Zaļā punkta” direktors Kristaps Zakulis.

Iegūt datus par Latviju, kur katra pudele netiek uzskaitīta, ir grūti. Tās tiek pieskaitītas polimēru atkritumiem, kur valsts noteiktais atgūšanas rādītājs ir 45%, kas tiek pārpildīts.

“Es neesmu dzirdējis, ka Latvijā kaut kas netiek izpildīts. Latvija ir uz kompleksu atkritumu apsaimniekošanu būs jauns apsaimniekošanas plāns, kurā jāparedz, kas vēl jāuzlabo un jāizdara vēl vairāk. Tad katram rīdziniekam būs iespēja šķirot atkritumus,” saka Zakulis.

Šķiroto atkritumu savācēji, kam depozīta sistēma radīs konkurenci, uzskata, ka līdz šim nesavākto PET pudeļu apjoms palielināsies par aptuveni pusprocentu. Pārējais būs vienkārši tirgus pārdalīšana.

“Visa tā depozīta sistēma ļoti segmentē tos iepakojumus, kurus varēs nodot vēlreiz. Ja raugāmies uz dažādiem iepakojumiem, tā ir mazākā daļa no visāda veida pudelēm. Varbūt var izdomāt sistēmu un pārējo pasauli mācīt, kā vēl efektīvāk to darīt,” norāda LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

Klasiskā atkritumu šķirošana šobrīd notiek tikai pusē Latvijas pilsētu. Pārējās nedaudz, vai nenotiek vispār. Pieliekot 10 centus pie cenas, šķirotāji paliks zaudētājos. “No mūsu viedokļa, galvenais, lai neizveidojas vēl viens OIK 2 ar zaļiem, skaistiem mērķiem un beigās visi pārmaksājam,” teic Endziņš.

Tirdzniecības un rūpniecības kamera līdz šim bijusi depozīta sistēmas opozicionāru pusē. Taču tagad, kad viedokli par 180 grādiem mainījuši lielie dzērienu ražotāji, ir nedaudz apjukusi.

Igaunijā procesu kontrolē tie, kas paši tajā ieinteresēti. Atkritumu ražošanu un pārstrādi Igaunijā nodrošina uzņēmums, kuri līdzīgās daļās dibinājuši tirgotāji un ražotāji. Daļa no izmaksām tiek segtas pārdodot iegūto materiālu, no tā var atkal ražot jaunu iepakojumu, kā arī dažādus materiālus.

Fakts, ka 25% daļu pieder tirgotāju pārstāvjiem, ir atbilde uz jautājumu, kāpēc veikali ir ieinteresēti, nevis pret. Jautāti par to, kam jāpievērš uzmanība, igauņi norāda uz kontroli. Piemēram, lai negodprātīgā veidā pudeles netiktu nodotas vairākkārt, kā arī nodots iepakojums par kuru depozīta atmaksa nav paredzēta.

Ar atsevišķiem produktiem, piemēram, kas pirkti Latvijā tas vēl izdodas, taču kopumā kodi tiek padarīti arvien unikālāki. “Tieši pēc kodiem mēs varam noteikt cik iepakojuma vienību ir izlaists tirgū un cik savākts,” skaidro Igaunijas Vides aizsardzības jautājumu eksperts Rauno Rāls. Latvijai, kur par sistēmas ieviešanu vēl tikai domā, viņš iesaka veidot pārdomātu tīklu, nosakot no kādas veikala platības taromātam jābūt obligāti, ņemot vērā arī iedzīvotāju blīvumu.

Vidējā viena taromāta cena ir ap 25 000 eiro. Sākumā, tie nesīs zaudējumus, vēlāk atkarībā, no rezultātiem, sistēmai var būt nepieciešamas investīcijas. Tāpēc viens no galvenajiem ieteikumiem – procesu uzraudzīt ieinteresējām pusēm. “Latvijā ir aptuveni 1,9 miljoni iedzīvotāju. Pēc mūsu pieredzes, visā valsts teritorijā būtu jāizvieto ap 800 automātiem. Ir divi veidi, kā tos sarūpēt – pirkt vai īrēt. Tas ir biznesa risinājums, kuru ceļu iet,” teic Igaunijas Vides aizsardzības jautājumu eksperts.

Precīzs laiks, kad depozīta sistēma Latvijā varētu tikt ieviesta, kādi būs nosacījumi, un kam tiks uzticēta vākšana un pārstrāde, šobrīd nav zināms. Līdzīgu ceļu priekšā šobrīd ir vēl vairākas valstis. Piemēram, Lielbritānija to noteikti plāno ieviest, Francija un citas diskutē vai ieviest.