Tas bija pakāpiens ceļā uz ES: aprit 25 gadi kopš Latvijas uzņemšanas Eiropas Padomē

1 komentārs
Tas bija pakāpiens ceļā uz ES: aprit 25 gadi kopš Latvijas uzņemšanas Eiropas Padomē
EKRĀNUZŅĒNUMS

Šonedēļ Latvija atzīmēja būtisku gadskārtu: 25 gadus kopš mūsu valsts uzņemšanas Eiropas Padomē (EP). Tas bija pakāpiens pretī vēlākai Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā (ES). Mūslaikos jau gandrīz neiespējami saprast, cik ļoti smags uzdevums tas bija tā laika Latvijas diplomātiem. 1990. gadu vidū nenācās viegli eiropiešus pārliecināt, ka Latvija ir normāla, stabila un demokrātiska valsts.

Eiropas Padome, dibināta 1949. gadā, ir vecākā politiskā organizācija Eiropā. Par vienu no Padomes izveides iniciatoriem tiek uzskatīts bijušais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, kurš 1946. gada 19. septembra runā Cīrihes Universitātē uzsvēra, ka Eiropai ir jābūt par demokrātijas un cilvēktiesību šūpulim. Latvija par EP dalībvalsti kļuva 1995. gadā, tomēr sarunas par dalību prestižajā institūcijā aizsākās jau krietni ātrāk.

“Man jau bija tā iespēja būt EP no pašiem pirmsākumiem 1991. gada 13. septembrī tika pieņemts lēmums par Latvijas uzaicināšanu uz EP speciālā viesa statusā un tad jau viss šis process, saskaņošana, atbilstība Eiropas cilvēktiesību konvencijai un jāsaka tā, ka diemžēl mēs kavējāmies – nebija atrisināts pilsonības jautājums, nebija likuma, bija tikai augstākās padomes lēmums,” stāsta bijušais LR Augstākās Padomes Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētājs Aivars Eindziņš.

Pēc tik ilgiem gadiem okupācijā, nupat neatkarību atguvušai valstij kļūt par starptautiskās demokrātiskās sabiedrības dalībnieci – daudziem šķita kaut kas neiespējams. Latvijai bija jāveic virkne pienākumu, un viens no tiem – jāievieš Pilsonības likums.

“To nācās atkārtoti skatīt Saeimā, to nācās visiem skaidrot un tas bija viens no šķēršļiem kāpēc mēs netikām uzņemti ātrāk vai vienlaikus ar Igauniju un Lietuvu un, visbeidzot, bija tāds ārkārtīgi jauks beigu akords,” saka bijušais Latvijas Ministru prezidents un ārlietu ministrs Valdis Birkavs.

Viņš tolaik bija ārlietu ministrs. Atminoties 25 gadu senus notikumus, viņš šodien neslēpj, ka nebija viegli ārvalstu delegācijas pārliecināt, ka Latvija veiksmīgi risina cilvēktiesību, mazākumtautību problēmas un ir stingri nostājusies uz demokrātijas ceļa. Birkavs atminas, ka bijušas pat runas, ka Latviju padomē varētu ievest tikai pa ”sētas durvīm”, pieverot acis nepilnībām valsts iekšpolitikā.

“Pēdējā saruna procesā ar EP parlamentārās asamblejas prezidentu Migelu Martinesu, kurš burtiski uzlēca kājās un bija tik priecīgs. Par ko viņš tā priecājās? Par to, ka neraugoties uz to, ka parlamentārā asambleja pateicoties Latvijas diplomātu un politiķu spiedienam pieņēma lēmumu uzņemt mūs īpašā procedūrā jeb kā Martinesa kungs izteicās, ievest mūs pa “sētas durvīm” Eiropas Padomē, jo mums noteikti bija jābūt uzņemtiem ātrāk par Krieviju. Pašā pēdējā brīdī es no tā atteicos, es teicu Latvija ir pietiekami gatava, Latvija ir nodrošinājusi visus nepieciešamos priekšnoteikumus, lai to ievestu Eiropas padomē pa parādes durvīm un tā arī notika 10. februārī – mūs ieveda par parādes durvīm,” stāsta Birkavs.

Pirmo Latvijas delegāciju Strasbūrā vadīja Georgs Andrejevs, kuram EP dalībvalstu delegācijas bija jāiepazīstina ar Baltijas valstu pusgadsimtu ilgās okupācijas patiesajām sekām. Tas daudziem EP dalībvalstu delegātiem bija kaut kas grūti aptverams.

“Mēs necitējam, ka vispār tik ātri pēc augusta puča jūs varēsiet tikt uzņemti speciālā viesa statusā. Dažreiz sapņi piepildās un noslēdzās šis pasākums vienā no senākajiem Strasbūras restorāniem Kammercelē, kur Bjorks atzīmēja savu dzimšanas dienu un mēs visi bijā ielūgto viesu sarakstā,” atminas Andrejevs.

Pirms izšķirošā balsojuma par Latvijas uzņemšanu gan valdīja zināma nervozitāte – sagatavotajam uzņemšanas līgumam, iespējams, ne bez Krievijas spiediena rezultātā, pēkšķi bija pievienoti vairāki labojumi, kuri akceptēšanas gadījumā būtībā apstiprinātu diskriminācijas pastāvēšanu valodu jomā Latvijā un pieprasītu aizliegt jebkāda veida valodas inspekcijas un valodas zināšanu kontroles. Par laimi, Latvijas delegātiem šos labojumus izdevās novērst.

Eiropas Padome nereti tiek jaukta ar Eiropas Savienību , kuras institūcijām patiešām ir līdzīgi nosaukumi Eiropadome, Eiropas Savienības Padome. Taču Eiropas Padome ir atsevišķa starptautiska organizācija, kas dalībvalstu un ģeogrāfiskā ziņā krietni pārsniedz Eiropas Savienības apmēru. Tā mūsdienās vieno 47 Eiropas valstis, tai skaitā Krieviju.

Tieši šīs valsts jautājums pēdējos gados ievērojami pasliktinājis organizācijas reputāciju – arī Latvijas amatpersonas, pauž bažas vai uz ideāliem balstītā organizācija nav pagriezusies pati pret sevis deklarētajām vērtībām.

“Tagad Krievijai viņu statuss tiek atjaunots. Patlaban notiek diskusijas un, acīmredzot, referendums būs pozitīvs Krievijas konstitūcijā, kur paredz, ka Krievijas nacionālās tiesas lēmumi ir ar augstāku spēku un ka var ignorēt Eiropas cilvēktiesību tiesas lēmumus. Būtībā tas ir pretrunā ar ar Eiropas Padomes statūtiem arī ar Eiropas cilvēktiesību konvenciju ko Krievija ir parakstījusi, tātad apņemoties arī parakstīt Eiropas cilvēktiesību tiesas jurisdikciju,” norāda Endziņš.

Vienlaikus tiek uzskatīts, ka šis solis ne tikai dod Krievijai signālu, ka ārēja agresija būs piedodama, bet arī ir pretrunā ar Eiropas Padomes standartiem un pamatvērtībām.

“Ar to visu diskusiju, kas šobrīd risinās apkārt Eiropas Padomei par cilvēktiesību standartu pazemināšanos par to neievērošanu, kā valsts kura ir okupējusi kādas citas valsts teritoriju. EP ir ļoti paplašinājusies un līdz ar to tie ļoti skaidrie un nesatricināmie cilvēktiesību standarti un viņu piemērošana ir zem jautājuma zīmes, tomēr kopumā Latvijas dalība EP ir attaisnojusies un Latvijas politikai cilvēkiem nākusi par labu,” pauž bijušais speciālo uzdevumu vēstnieks un Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis.

Nenoliedzami Eiropas Padomei ir bijusi nozīmīga loma Latvijas pilnvērtīgas atgriešanās Eiropas valstu saimē pēc neatkarības atjaunošanas procesā. Dalība Padomē ir sniegusi ieguldījumu Latvijas likumdošanas cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas jomā pielāgošanā Eiropas standartiem, kas vēlāk tai palīdzēja iestāties arī Eiropas Savienībā un NATO.

“Skatoties atpakaļ uz 25 gadu vēsturi Latvija ir valsts, kas no rūpju bērna, problēmu risinātāja, no tās kas bija jāpieskata tagad ir kļuvusi par patstāvību starptautiskās sistēmas locekli. Līdz ar to Latvija, arī mūsu konsolidētā demokrātija, ka lielā mērā mēs esam pilnīgi citā statusā, un šī organizācija tiek izmantota, lai Latvija celtu savu ārpolitisko pašapziņu,” vērš uzmanību Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis.

Bet kāda tad ir Latvija pēc 25 gadiem starptautiskajās organizācijās šodien to cilvēku acīs, kas ieveda Latviju Eiroatlantiskajā telpā? Bijušās valsts amatpersonas ir skeptiskas – Latvijas politika nonākusi stagnācijas periodā.

“Ir uzdevumi kurus veic, vairāk vai mazāk sekmīgi, bet jūs jau redziet – mums iet tā kā pa celmiem un man negribas, ka mums iet tā kā pa celmiem. Man gribas lai valsts brauc pa līdzenu taisnu šoseju pretī nākotnei un ekonomiskajiem panākumiem, bet es tos neredzu. Es redzu atsevišķus panākumus, bet saskaņotu mūziku, kas priecē sirdi es nedzirdu,” uzskata Birkavs.

1 komentārs