Talsu pusē atjaunots vairāk nekā 70 gadu vecs mežabrāļu bunkurs

3 komentāri

Šodien, 6. augustā, Talsu pusē Vandzenes mežos atklāts atjaunotais mežabrāļu bunkurs. Tajā pirms vairāk nekā 70 gadiem mitinājās Pētera Čevera grupa. Viņi bija vieni no pēdējiem nacionālajiem partizāniem Kurzemes pusē. Plānots, ka atjaunotais bunkurs kalpos ne tikai kā piemiņas vieta, bet arī izglītojošos nolūkos, stāsta TV3 Ziņas.

Pētera Čevera nacionālo partizānu grupas bunkurs atrodas Vandzenes mežā, aptuveni četrus kilometrus no autoceļa Talsi-Upesgrīva. 70 gadus tur bija vien 30 kvadrātmetru liela bedre, tagad – teju autentisks tā laika bunkurs.

Bunkura iekšiene izveidota maksimāli tuvu tam, kā tā izskatījās pirms 72 gadiem. Šeit ir vairākas šādas divstāvu koka gultas, vien kopīgs koka galds. Varam tikai iztēloties, kādā šaurībā šeit dzīvoja 19 Čevera grupas dalībnieki.

Ideja par bunkura atjaunošanu virmoja jau sen, tomēr tikai tagad rasts finansējums – 42 000 atvēlēja Zemkopības ministrija. Savukārt būvdarbus, pamatojoties uz fotogrāfijām un pašu mežabrāļu stāstītā, veica Latvijas Valsts meži.

”Projekts ir gatavots maksimāli autentiski, izmēros, kādi tie bija, šim vēsturiskajam bunkuram, bet jau ar šodienas prasībām. Un tā galvenā prasība ir drošība. Proti, bunkurs nav no koka, tas ir apšūts ar šīm koka daļām, bet ārējā čaula visa ir no betona,” stāsta novadpētnieks Jānis Vasiļevskis.

Čevera grupa – 19 mežabrāļi – bija viens no pēdējiem bastioniem Kurzemes katlā. Ieejot mežā, jau uzreiz pēc Otrā pasaules kara viņi līdz pat pēdējam pretojās okupācijas režīmam.

”1950. gada 3. februārī, brīdī, kad bunkurā bija 19 cilvēki, 17 vīrieši un divas sievietes, uzbruka pāri par 300 karavīru, NKV jeb čekas karaspēka vienība, un šajā nevienlīdzīgajā kaujā, kur bunkurs bija divkārši aplenkts, grupas vīriem, protams, ar zaudējumiem, izdevās izlauzties,” stāsta Latvijas Valsts mežu valdes loceklis Edvīns Zakovics.

Turpmākais liktenis gan visiem bija traģisks. Grupas dalībnieki tika nodoti un saindēti, kā rezultātā nonāca čekas ieslodzījumā. Tālāk jau sodīti ar nāvi vai izsūtījumu.

Šodien uz bunkura atklāšanu ieradušies arī mežabrāļu radinieki. Ilgvaram Lapiņam šajā bunkurā dzīvoja tēvs un vectēvs ar brāli. Iespēja pabūt senču cīņu vietā viņam īpaši emocionāla.

”Tā nu sanācis, ka piedzimu Vorkutā, jo tēvu izsūtīja. Un šis ir mans mazdēls, viņu sauc Ārends Lapiņš, viņš nēsā mana tēva vārdu. Gribētos tur būt ar viņiem, ar ieroci rokā tajos grūtajos brīžos, un arī aizstāvēt mūsu tēvzemi, mūsu Latviju,” stāsta mežabrāļu radinieks Ilgvars Lapiņš.

Plānots, ka nākotnē šī varētu būt kā vieta, kur aizvadīt dažādus patriotiskus pasākumus. Tāpat bunkura atjaunošanas idejas autori cer, ka šī vieta kalpos par uzskatāmu vēstures mācīšanās vietu skolēniem.

”Vidējā paaudze, mana paaudze, bērni to lasa grāmatās, skatās bildēs, viņi neizjūt, kā tas bija patiesībā. Bet, nonākot šādā vietā, kas ir gandrīz autentiska, tuvu īstenībai, tikai esot bunkurā, viņi patiesi apzinās, kā bija toreiz, un es domāju, ka sajūtas ir vislabākais veids, kā mācīt vēsturi,” pārliecināta ir Saeimas deputāte Ilze Indriksone (NA).

Turklāt paredzēts, ka piemiņas vietā arī eksponēs autentiskus tā laika sadzīves priekšmetus, lai apmeklētāji varētu vēl labāk sajust, kā pagājušā gadsimta vidū dzīvoja un cīnījās mežabrāļi.

3 komentāri