Talantīgais pianists Andrejs Osokins ieskandina Bēthovena 250. jubileju

3 komentāri

Būt par vēstnesi sava iemīļotā komponista mūzikai. Šo godu Ludviga van Bēthovena 250. jubilejas gadā izpelnījies viens no Latvijas talantīgākajiem pianistiem Andrejs Osokins.

Tikšanās ar pianistu notiek Mūzikas akadēmijā, kas tikko nosvinējusi savu simtgadi. “Man ir spilgtas atmiņas no tās dienas, kad mēs svinējām akadēmijas simtgadi un bija liels koncerts. Spēlējām, Bēthovena ”Fantāziju”. Tas ir klavierēm, korim, milzīgs pēc apjoma darbs,” viņš saka.

Un tagad atkal Bēthovens. Viņa daiļrades cienītājiem, tostarp pašam Andrejam, šis ir īpašs gads. Bēthovenam aprit 250: “Visā pasaulē to svin, ir konferences, koncerti, semināri. Bēthovens ir ļoti, ļoti mūsdienīgs komponists. Tāds, kas ir aktuāls tagad!”

Kā Bēthovena mūzikas vēstnesis, šis tituls paredz būt tādai kā komponista publiskajai sejai mūsdienās, Andrejs Osokins ir sagatavojis īpašu koncertprogrammu: “Klavieres ir tāds instruments, kur tu jau pēc stundas vari nospēlēt ”do mažora” trīsskani pēc vienas stundas. Bet lai iemācītos tūkstošiem nošu, bet lai to visu iegaumētu un bez kļūdiņas vajag laiku.”

Vērojot, kā viņš spēlē nevar nepamanīt, ka Andrejs Osokins burtiski iegrimst mūzikas skaņās. Viņš saka – ar Bēthovenu citādi nevar, viņa skaņdarbi jājūt. “Kā atrast to balansu starp to skaisto, eleganto un dumpinieciskumu… Katrs pianists, mūziķis, kas pieskaras šīm ģēnijam, to dara savādāk.”

Lai arī saruna norit mēģinājuma gaitā, sarunāties ar Andreju ir viegli. Viņš ir atvērts. Piemēram, saka, ka atslodzei, ikdienā klausās dažādus podkāstus jeb tematiskās sarunas. Mūziku mazāk, jo vienmēr to sāk vērtēt. Taču arī mūsdienīgi ritmi. Vismaz agrāk tas bija hip-hops: “Tā ir ļoti enerģiska mūzika, mūzika ķermenim, mūzika kājām, dejām. Dažādi var smelties iedvesmu…”

Sarunas laikā ar Andreju Osokinu, atcerējos epizodi no pāris gadu senas pagātnes – toreiz lidosta tika sagaidīts viņa brālis Georgijs. Viņš bija uzvarējis starptautiskā konkursā un sacīja, ka viņa bijuši nepieciešami brāļa komentāri. Man bija interesanti uzzināt vai ir otrādi.

Georgijs, kurš 2015. gadā Latviju izcili pārstāvēja Starptautiskais Frederika Šopēna konkurss Polijā, ir vēl viens Osokinu dinastijas pārstāvis. Viņa gaitām ģimene sekoja līdzi neklātienē, pa tālruni sniedzot komentārus.

Un tikpat svarīgi komentārus ir dzirdēt viņam pašam: “Mūziķim ir svarīgi, lai ir tāds tuvu cilvēku loks un profesionāļu loks, kuri var ieteikt kaut ko un tev viņos jāklausās.”

Starp citu, tieši Andrejs bija iniciators projektam ”Trīs Osokini”. Abi brāļi un tēvs – Sergejs Osokins. Viņi mēdz koncertēt kopā, bet biežāk atsevišķi. Jo, ņemot vērā sasniegumus, viņu plānotāji ir pilni.

“Man jau ir diezgan saplānots nākamais – 2021. gads, Berlīnes Filharmonija ar orķestri, kam jau vajag gatavoties, bet tā vienmēr var kādam interesantam projektam, bet kādu pusotru gadu vajag saplānot.”

Bet šobrīd visas mūziķa domas ir pie Bēthovena. Tajā būs arī neliels sānsolis. Variējot par ”Mēnesnīcas sonātes” tēmu, skaņdarbu ”Bez mēness” sarakstījis komponists Andris Dzenītis. “Es pat nebiju domājis, cik spilgti var to ideju attīstīt, jo ne katrs komponists var uzrunāt visus, visus klausītājus.”

3 komentāri