Svītra pāri un reputācija pagalam – Latvijas kino industrija pauž skumjas, ka Rīga apturējusi atbalstu starptautiskiem projektiem

3 komentāri

Daudz naudas tika ieguldīts īpašā programmā, kas paredzēja līdzfinansēt filmu veidotājus no visas pasaules, ja vien viņi savas kinolentes uzņems tepat, Latvijā. LNT Ziņas pētīja, ar kādiem panākumiem esam kaldinājuši ceļu uz savu “ziemeļu Holivudu”? Cik rosinošs bija šīs piedāvājums kino industrijas pārstāvjiem, kā Rīgai izdevies konkurēt ar kaimiņvalstīm, kas piedāvā līdzīgu atbalstu? Cik daudz filmu uzņemts mūsu četru gadalaiku platuma grādos un cik daudz naudas ārzemnieki no visiem kontinentiem atnesuši Latvijai?

2008. gada nogale. Holivudas filmu studija ar oskaroto aktrisi galvenā lomā Rīgā sāk uzņemt vēsturiski patiesu stāstu par Irēnu Sendleri, kas riskējot ar savu dzīvību, Otrā pasaules kara laikā izglāba tūkstošiem ebreju bērnu.

Notikums iespaidīgs. Vēl jo vairāk tamdēļ, ka filmētāji Latvijā atstāja miljonus. Taču mūs tolaik nomocīja finanšu krīze. Tā kino ļaudīm radās ideja, kā izdzīvot, piesaistot ārvalstu investīcijas. Rīgas pašvaldība piekrita nākt pretī ar līdzfinansējumu, ja ārzemju filmēšanas grupas brauks te un strādās. Tas sildīs gan Latvijas ekonomiku un pie reizes vairos Rīgas, Latvijas atpazīstamību. Turklāt vietējai kino nozarei būs darbs. Tā 2010. gadā tapa Rīgas Filmu fonds un jau tajā pašā gadā Ādažu poligonā un kino pilsētā “Cinevilla” japāņi sāka uzņemt kara filmu.

“Tas viss jau kā tāds liels vilnis vēlās, pirmā filma Rīgas filmu fondā bija mūsu “servisētā” Japānas nacionālā televīzija, kas atbrauca pēc tam ar vēl vienu projektu, tad viņi mūs izreklamēja un pateicoties viņiem atbrauca korejiešu kompānija, indiešu kompānija, savā ziņā arī Honkonga, viņi gan dažādu apstākļu dēļ fondam nepieteicās, bet mēs ļoti sistemātiski un ilgstoši pie tā strādājam – mēs esam izcīnījuši savu vietu kino kartē,” stāsta ”Film Angels studio” pārstāvis Ivo Ceplevičs.

“Kas ir svarīgi – tas ne tikai stimulē ekonomiku, bet mūsu pašu pašmāju filmu industriju, jo visi šie pašmāju profesionāļi, kuri tiek sagatavoti nu jau n-tos gadus, viņi – cilvēki izvēlas ar kino saistītas profesijas, viņi saredz tajā nākotni, tas mums dod milzīgas priekšrocības taisot savus projektus un neejot strādāt nekur citur,” norāda Latvijas servisa producentu asociācijas vadītājs Jānis Kalējs.

Arī valsts nolēma dot savu artavu, un kopš 2013. gada bez Rīgas filmu fonda līdzfinansējuma ir pieejams arī atbalsts no Nacionālā Kino centra.

“Tas atbalsts darbojas, kā daļēja viņu izdevumu kompensācija. Viņi te brauc, tērē lielu naudu, dzīvo mūsu viesnīcās, ēd mūsu ēdienu, izmanto mūsu transportu, mūsu darba spēku – filmēšanas profesionāļus, filmnozares profesionāļus un maksā viņiem algu un sekojoši zināmu procentu no šiem tēriņiem, kas te Latvijā iztērēti mēs viņiem kompensējam,” teic Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma.

Kompensācijas apjoms ir 20% vai maksimums 25% apmērā. Viss atkarīgs no tā, cik Rīga, Latvija ir atpazīstama šajos projektos.

“Ja Rīga ir kā Rīga, tad tie ir 25 %, ja Rīga ir vienalga kas, piemēram, vikingu laiki – brīvdabas muzejs, te bija Berlīne, Ķelne, Parīze – daudz kas esam bijuši – tad finansējums ir mazāks,” saka Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs.

Kopš šis atbalsta mehānisms darbojas, līdzfinansējumu saņēmuši 29 starptautiski filmu projekti no padsmit valstīm. Rīgas Filmu fonds kompensācijās izmaksājis turpat trīs miljonus, Nacionālais kino centrs – gandrīz 2,4 miljonus eiro. Turpretī šo ieguldīto līdzekļu atdeve ir 17 miljoni. Tādi ir aprēķini par piesaistītajām investīcijām no ārvalstu filmas uzņemšanas Latvijā.

“Pēdējos gados tendence tāda – projekti paliek aizvien kvalitatīvāki, slavenāki aktieri, ietekmīgāki, iespaidīgāki, vai firmas, kas to taisa ar lielāku distribūciju tīklu, kur filma vairāk aizies pasaulē, nebūs tikai festivāliem. Ja TV seriāls, var teorētiski būt tik pat slaveni kā “Troņu spēles”, jo to nevar paredzēt, arī sižeti mainās, ja sākumā bijām kara, vēsturiskām filmām, tad tagad profils paplašinās,” norāda Rīgas filmu fonda pārstāve Dace Lešinska.

Arī pērnā gada nogalē Rīgā, filmējot Zviedru seriālu “Apžilbinātie”, kas ir finanšu pasaules trilleris un kura darbības vieta tika izvēlēta vecajā “SEB” bankas ēka Vecrīgā, galvenās lomas atveidotājs dikti lielīja nenovērtējamo ieguldījumu, ko filmas tapšanā sniedz Latvijas filmu nozarē strādājošie. “Jums ir cilvēki, kuri ir gatavi un spējīgi strādāt ļoti daudz un smagu darbu un tas ir arī iemesls, kāpēc mēs esam šeit. Ir patīkami, ka cilvēki savu darbu uztver nopietni,” norādīja galvenās lomas atveidotājs Matiass Varela.

Turklāt nereti pašmāju producenti ir ne vien pakalpojuma sniedzēji, kas ārzemju partnerim nodrošina visu nepieciešamo servisu un par to saņem algu, bet arī parādās jau kā kopproducenti.

“Mēs esam startējuši veiksmīgi vairākus gadus. Pērn mums bija šobrīd lielākais TV seriāls no Holandes ar vairāk kā 80 filmēšanas dienām un gandrīz trīs miljonu budžetu, kas tika iztērēts te uz vietas un Somu projekts, savukārt pirms tam mums bija trīs projekti, kas ir ļoti būtisks ieguldījums vietējā kino industrijā. Būtībā kino spēja kaut kādā veidā sevi arī atpelnīt, ne tikai dzīvot no valsts subsīdijām, bet arī spēja valsts budžetam nopelnīt papildus naudu,” saka Latvijas producentu asociācijas vadītāja Aija Bērziņa.

Eiropā un pasaulē valstis savā starpā dikti sacenšas, piedāvājot ārvalstu filmēšanas grupām arvien izdevīgākus noteikumus. Visi sapratuši, ka tas ir ļoti veiksmīgs ekonomisks instruments, kā naudu piesaistīt.

“Te nu atkal iznāk tāds paškritisks monologs. Lietuva mums ir ļoti tālu priekšā, viņi šo filmu servisu spēj nodrošināt ļoti dārgiem Rietumeiropas projektiem, teiksim gan BBC seriāls “Karš un miers”, gan britu seriāls “Katrīna Lielā”, kura sakarā arī Latvijā uzturējās Helēna Mirena – tie ir Lietuvas producentu “servisēti” projekti, un šo līdzfinansējumu ir ieguvuši no Lietuvas institūcijām. Mēs par šādiem projektiem varam pat nesapņot, vēl jo vairāk tāpēc, ka šobrīd esam attapušies, ka mums līdz gada beigām ārvalstu filmu atbalstam kontā ir pieejama apaļa nulle,” norāda Rietuma.

“Kad bija skaidrs, ka aizkavēsies valsts budžeta pieņemšana, līdz ar to arī pašvaldības. Mums nācās konkursu apturēt, jo mēs nevaram dalīt naudu, kuru nezinām vai ir, un kā izrādās nav. Ka neatsāksim, neesam vēl to tā oficiāli izziņojuši. Jūs esat pirmie, kas to ieraksta, zvanās un interesējas, bet diemžēl nevaram palīdzēt,” saka Rīgas filmu fonda pārstāve Dace Lešinska.

“Esam šī gada atvēlēto finansējumu izsmēluši – tā ir tā sliktā ziņa. Esam atgriezušies 2014. gada līmenī, kad bija pieejami 300 000,” atzīst Radzevičs.

Šī industrijas pārstāvjiem kā sēru vēsts. Tie būs lieli finansiāli zaudējumi. Projekti jau sarunāti, budžets sarēķināts. Nu visam svītra pāri un reputācija pagalam.

“Tā problēma tāda, ka tie ārvalstu producenti rēķinās ar to, ka šāda shēma ir pieejama un viņiem nevari nekādā veidā paskaidrot, kāpēc pēkšņi kaut kas ir mainījies. Tas sliktais signāls, ko mēs viņiem sūtam ir tas, ka mēs neesam droši partneri, respektīvi, ka mēs varam šādu līdzfinansējumu piesaistīt, bet varbūt arī nevaram un līdz ar to, tas ir kā jebkurā biznesā, ka tu nevari paļauties, mēs it kā solam, bet tai paša laikā – mēs tās saistības nespējam izpildīt,” norāda “Tasse film” producente Aija Bērziņa.

“Ok, mēs to varbūt varam pārdzīvot, bet galvenā problēma ir tā ziņa, ko pasakām, jo kino ļaudis jau nav tik daudz. Tā ziņa izplatīsies ļoti ātri, ka ir beidzies, ka nav, un to, ko esam septiņus gadus būvējuši pa milimetram, var nojaukt diezgan ātri. Un sevišķi grūta šobrīd tā situācija, jo apkārt, noskatoties no mums, ir izveidojušies šie fondi. Es nesaku, ka mēs arī to nenoskatījāmies, mēs noskatījāmies no pasaules prakses, bet reģionā mēs bijām pirmie, Rīga bija pirmā,” teic Latvijas servisa producentu asociācijas vadītājs Jānis Kalējs.

Katru gadu vietējās kino industrijas pārstāvji kopā ar Nacionālo kino centru, Rīgas filmu fondu dodas sevi reklamēt gan uz Berlīni, gan uz Kannām, kas ir galvenie Eiropas kino tirgi. Ko tagad darīt situācijā, kad šī finanšu plūsma ir apstājusies, lietu kūrētāji nezina.

“Man vajadzēs dziļdomīgi māt un no tieša teksta izvairīties, stratēģiju neesmu izplānojusi. Jebkurā gadījumā arī bez šī līdzfinansējuma Latvija cenu ziņā filmēšanai ir ļoti draudzīga vieta. Bet nu tendence ir tāda, ka visās valstīs ir līdzfinansējums un tā ir gandrīz kā tāda pamatvienība, kurai ir jābūt, lai vispār uzsāktu sarunu,” norāda Rīgas filmu programmas pārstāve.

Paradoksālā kārtā šī ziņa izskan, kad šobrīd tiek strādāts, lai attīstītu tieši mārketinga atbalstu šī līdzfinansējuma iespējām, skumji atzīst Nacionālā kino centra vadītāja, kā arī laikā, kad pēc simtgades filmu programmas kino nozare ir uztrenējusi muskuļus un gatava strādāt gan nacionālos projektos, gan “servisēt” lielos ārzemju projektus. “Starptautiskai kino nozarei šis ir ļoti negatīvs signāls, jo tas nozīmē, ka kino vide, biznesa vide šajā valstī nav prognozējama. Ziņa, ka RFF šogad faktiski nepiešķirs līdzekļus, faktiski tiek komunicēta tagad – tas ir pēkšņs un nepatīkams jaunums,” uzver Rietuma.

“Iepriekšējos gadus nauda ir pietikusi, šogad diemžēl nauda beidzās jau Nacionālam kino centram – kas nozīmē, ka tas pieprasījums aug un, ka tas darbs, kas ir ieguldīts piecu, sešu gadu garumā arvien vairāk nes tos rezultātu. Tamdēļ ir slikti, kad šī interese aug, šī sistēma pēkšņi sāk buksēt. No tā zaudētāji ir visi,” secina “Tasse film” producente Aija Bērziņa.

Eiropas kontekstā Latvijas valsts līdzfinansējums ārvalstu filmām jau tā ir smieklīgi mazs – 800 000, kas ir vienas mazbudžeta pilnmetrāžas filmas izmaksas. Kā piemērs, norvēģi, lai Džeimsu Bondu filmētu pie viņiem, kompensēt piedāvā piecus miljonus.

“Norvēģijas prakses, tā piedāvā kompensēt jaunākās filmas par Džeimsu Bondu, piecu miljonu eiro apmērā kompensēs izdevumus, ja brauks filmēt tur. Saprotiet, ka NKC ar saviem 800 000, ko varam piedāvāt, ir tāds maziņš nabadziņš šajā visā cīņā par to, lai Džeims Bonds tiktu filmēts nevis Norvēģijā, bet Latvijā,” norāda Rietuma.