Starptautiskās normas ir novecojušas. Kā Eiropai tikt galā ar bēgļu krīzi?

0 Komentāru
Starptautiskās normas ir novecojušas. Kā Eiropai tikt galā ar bēgļu krīzi?
Foto: AFP / LETA

Bēgļu krīze Eiropā ir tikai viena daļa no pasaulē pašlaik notiekošajiem migrācijas procesiem, kas nenovēršami liks bagātajām Rietumvalstīm pārvērtēt gan veidu, kā pašlaik tiek sniegts patvērums svešzemniekiem, gan domāt par to, kā novērst šādas situācijas nākotnē. ANO Migrācijas samits Ņujorkā ir tikai septembrī, bet jau tagad eksperti no dažādām pasaules valstīm ir aicināti nākt klājā ar risinājumiem, kas ļautu paskatīties uz bēgļu situāciju “ārpus rāmja”. Kas ir šis “rāmis” un kas varētu būt “ārpus tā”?

Pēc precīzi reģistrētiem datiem, pasaulē pašlaik ir 15 miljoni “oficiālu” bēgļu, kas nosacīti līdzīgos apjomos skar visus pasaules kontinentus, vienīgi Ameriku krietni mazāk. Un tie ir tikai oficiālie skaitļi. Turklāt tie tikai palielināsies, jo bēgļu mītnes zemēs, piemēram, Somālijā, konflikti ir jau gadiem ilgi un pašlaik bez atrisinājuma iespējām.

Savukārt citur, piemēram, Dienvidsudānā, konflikti ir “uz naža asmens” līdz jauniem kariem, ar risku izraisīt papildu plūsmas. Pakistāna, Nepāla, Kolumbija, Kongo – un vēl citi karstie punkti līdzās Sīrijai nepārstās gruzdēt pārskatāmā nākotnē. Jordānas, Libānas un Turcijas nespēja un nevēlēšanās kalpot par reģiona buferzonām, ielikuši bēgļu karsto kartupeli tagad Eiropas rokās.

Un Eiropai ir grūti, jo, kā norāda virkne ekspertu, likums un starptautiskās normas, ko pašas Rietumu valstis ir radījušas, neļauj tām rīkoties citādi kā pašlaik – pieņemot visus, kam izdodas šķērsot Eiropas robežas. Proti, visa izpratne, ko darīt ar bēgļiem balstās ANO 1951. gada Bēgļu konvencijā, kas nosaka, ka nedrīkst atgriezt cilvēkus  uz valstīm, kur ir risks dzīvībai. Arī citas starptautiskās vienošanās un likumi seko šim virsdokumentam.

1951. gadā šī konvencija tika radīta, lai aizsargātu pašus eiropiešus, atceroties vēl Otrā pasaules kara bēgļu gaitas pasaulē. Praktiski netika domāts par cilvēkiem un konfliktiem “ārpus Eiropas”. Konvencija ieguva savu elpu 1956. gadā ļaujot ungāru tūkstošiem izbēgt no padomju tankiem un atrast patvērumu rietumu paspārnē. Tikai sākot ar 1967. gadu – ANO konvencijā iekļāva arī pienākumu pret Āfrikas un Āzijas valstīm – toreiz, kad mūsdienu migrācijas apmēri pat nebija iedomājami, jo pasaulē valdīja sienas – galu galā – bija Aukstais karš.

Tātad – starptautiskās normas ir novecojušas – bēgļu apmēri pārspēj jebkādas robežas, kas tika iztēlotas radot konvenciju, arī zem “draudiem dzīvībai”, kas neļauj atgriezt cilvēkus atpakaļ var šodien palikt ļoti daudz – jau piedzimšana Rietumāfrikā uzskatāma par draudu dzīvībai; turklāt konvencija vienmēr paļāvusies uz valstu brīvprātīgu sadarbību un iespējām integrēt imigrantus. Arī šie minētie aspekti šodien vairs nestrādā – jo dalībvalstu apsolītais, lai veicinātu integrāciju (kā Vācijā – mājoklis, iespējas strādāt un pabalsti) – pie šāda bēgļu apjoma vienkārši nav izpildāms – turklāt konvencijā nav būtiski atrunātas kultūru atšķirības starp iebraucējiem un “iedzimtajiem”.

Tas nosaka virkni lietu, ar kurām būs jātiek galā Rietumu pasaulei. Pirmkārt, starptautisko normu pārskatīšana – akcentējot filtrācijas iespējas valstīm; otrkārt, Eiropai, un konkrēti Vācijai, jāpārstāj solīt iebraucējiem tas pats, kas pamatiedzīvotājiem, it īpaši, ja šos solījumus nevar izpildīt, netraumējot pašu labklājību – tā tiek sūtīti maldīgi signāli migrantiem visā pasaulē. Tas nozīmē, ka ar integrāciju politiku pārskatīšanu nacionālā līmenī saskarsies praktiski jebkura attīstīta valsts tuvākajā laikā.

Treškārt, jārēķinās, ka par robežu stiprināšanu un palīdzību no ”nometņu” valstīm kā Turcija un Libāna – nāksies maksāt vairāk, un katram! Ekspertu priekšlikums jau tagad ir domāt par budžetos iekļautām pamatpozīcijām “globalizācijas izaicinājumiem” – un migrantu plūsmas ir vienas no tām. Tā teikt, maksa par labklājību. Maksa, lai šo labklājību varētu saglabāt.

Video

0 Komentāru