Soctīklos vētru izsaucis labklājības ministres Petravičas ieraksts par smagi slimu bērnu dzīvi aprūpes centros

21 komentārs

Emocionāla viedokļu apmaiņa sociālajos tīklos šonedēļ izraisījās par smagi slimu bērnu atrašanos sociālās aprūpes centros. Labklājības ministre Ramona Petraviča saņēma asu kritiku par atteikšanos no iepriekš uzstādītā valsts mērķa – Latviju bez bērnu namiem un iespēju katram bērnam augt ģimenē. Tomēr ministre neatsakās no sava redzējuma.

Labklājības ministre nedēļas sākumā “Facebook” ierakstīja, ka ir apmeklējusi aprūpes centrus ”Pļavnieki” un ”Teika”, kur atrodas bērni ar smagiem fiziska un garīga rakstura traucējumiem, un pārliecinājusies, ka viņiem tur tiek nodrošināta pilna sociālās rehabilitācijas pasākumu pakete – atbilstoši katra bērna vajadzībām. Piebilstot, ka šo bērnu vecāki var būt mierīgi, jo viņu atvases tiek atbilstoši ”apkoptas, samīļotas” un ”saņem visu, kas viņiem nepieciešams”.

Šis ieraksts sadusmoja sociālo darbinieci no Kapseļu ielas bērnu nama Ēsteri Zemīti, kura “Facebook” ministrei veltīja publisku vēstuli, kas ātri izplatījās. Viņa norāda – ministre neizprot bērnu pamatvajadzību jēdzienu, jebkurš bērns, arī smagi slims, ir pelnījis iespēju augt ģimenē un valstij uz to ir jātiecas. “Esam gājuši uz to, lai nodrošinātu katram bērnam ģimeni, diemžēl tā joprojām nav un diemžēl – vēl kādu laiku nebūs, jo nav vēl viss nodrošināts ģimenēm, lai bērni būtu ģimenēs. Un es gribētu no viņas puses dzirdēt šo nostāju, uz ko mēs ejam. Ka viņa savā nostājā aizstāv bērnu intereses un tiesības, protams, arī ģimeņu tiesības. Ģimenēs, kurās aug bērni ar funkcionāliem traucējumiem, viņiem ir vajadzīgs milzīgs atbalsts.”

Ministre TV3 Ziņām atzina, ka notikušais ir komunikācijas kļūda, arī viņa uzskata, ka katram bērnam ir nepieciešama pilnvērtīga ģimene un bērnu namos nedrīkstētu būt veseli bērni. Tomēr viņa esot reālistiska – valsts aprūpes centru pakalpojumi būšot nepieciešami tik ilgi, kamēr dzims smagi slimi bērni.

“Mēs runājam par ļoti smagiem bērniem, par bērniem, kas ir guļoši, kas tiek baroti caur sistēmām. Nu nevajag mums iztēloties to nākotni tik saulainu un rožainu un maldināt sabiedrību, ka mēs šiem bērniem atradīsim ģimenes. Diemžēl, bet tā ir tā skarbā patiesība. Neesam mēs visā pasaulē īpaši ar to, ka mums ir šādas institūcijas, tādas ir jebkurā valstī smagi slimajiem bērniem. Smagi slimos, guļošos bērnus, nu, diemžēl, bet neviens neadoptē. Ja ar vidēji smagu invaliditāti bērnus vēl adoptē, tādus gadījumus varam atrast, tad guļošos – nē,” skaidro Petraviča.

Aprūpes centrā “Pļavnieki” dzīvo 49 bērni. Visi – ar ļoti smagām diagnozēm, garīgu un fizisku atpalicību. Lielākā daļa no viņiem – guļoši un barojami caur zondi. Kā norāda centra ilggadīgā darbiniece Anda Pukste, 26 bērni šeit atrodas pēc vecāku lūguma, bet 23 – ievietoti pēc tam, kad vecākiem atņemtas bērnu aprūpes tiesības. “Tā, kā no šiem 23, ja būtu kāds, kas vēlētos šos bērnus adoptēt, viņi būtu pieejami adopcijai, viņi ir adopcijas reģistrā. Šī informācija adoptētājiem ir. Bet, nu… Pagaidām nevienam nav bijusi vēlme, jo viņi visi ir bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Garīgām un fiziskām smagām attīstības atpalicībām, diagnozēm, un ir speciāla aprūpe nepieciešama.”

Arī Anda pauž cerību, ka kādreiz valstī atbalsta sistēma ģimenēm, kurās ir bērns ar ļoti smagiem traucējumiem, būs tik sakārtota, ka vecāki spēs par viņiem rūpēties arī mājās un nevajadzēs pieņemt smago lēmumu par ievietošanu centrā.

“Ir vecāki, kuriem šādi bērni ir mājās, un viņi to dara mājās, un šie vecāki būtībā visu savu dzīvi ir nolikuši šim bērnam. Jo, ja šāds smags bērns ir, strādāt vecāks nevar. Šāds bērns ģimenē prasa nepārtrauktu aprūpi un uzmanīšanu. Jo daudziem no šiem bērniem smadzeņu bojājumi ir tik smagi, ka bez uzraudzības viņus atstāt nedrīkst ne mirkli, viņi apdraud sevi, viņi apdraud citus bērnus ģimenē, arī tādi gadījumi ir.”

Pļavniekos TV3 Ziņas satiek arī Jolantu Kalniņu, 14 gadus vecā Roberta mammu. Viņas dēlam ir cerebrālā trieka, autisms un vājredzība. Smagi kustību un garīgās attīstības traucējumi, viņš pats nevar ne pārvietoties, ne ēst, ne runāt. Šobrīd Jolanta ir pieņēmusi grūtu, bet ilgi izsvērtu lēmumu, dēlu ievietot aprūpes centrā.

“Psiholoģiski, morāli, es esmu izdegusi. Man ir ļoti smagas veselības problēmas pašai, man vajag muguras operāciju, bet es to nevaru izdarīt, jo, atnākot mājās no operācijas, kas man ar Robertu būs? Viņš ir pieskatāms 24 stundas, septiņas dienas nedēļā, 365 dienas gadā. Viņš kliedz, viņš sper, viņš sit, viņš plēš matus, man un sev.”

Jolanta stāsta – ilgi mocījusies pašpārmetumos, ka ir slikta māte, jo apsver iespēju dēlu ievietot aprūpes centrā. Lielā mērā lēmumu pieņēmusi deviņgadīgās meitiņas dēļ, kurai nespēj veltīt tik daudz laika, cik vajadzīgs, jo ir jāaprūpē Roberts. “Man jau neviens neatņem vecāka tiesības, es bērnu varu apciemot, es bērnu varu ņemt līdzi uz mājām, es jebkurā brīdī pie viņa varu atnākt ciemos, iet ārā, jo viņš paliks mans dēls. Viņš paliks manām meitām brālis. Es negribu salauzt savai jaunākajai meitiņai bērnību, kā es to esmu izdarījusi ar vecāko meitu.”

Neizārstējamo bērnu skaits Latvijā svārstās no 600 līdz 700, lielākā daļa no viņiem aug ģimenēs.