“Sižetiem jābūt kā mazām filmiņām” – ieskats LNT Ziņu tapšanas aizkulisēs

Pievienot komentāru

Šajā dienā, 3. maijā, visā pasaulē tiek svinēta preses, žurnālistikas un mediju brīvības diena. Latvija ”Pasaules preses brīvības indeksā” šogad ierindojusies 24. vietā, kas ir par četrām vietām augstāk nekā pirms gada. Par to, kā televīzijas reportieris jūtas Latvijā, no LNT vakara ziņu kolēģa Ivo Jurkāna centās uzzināt Kārlis Kristapsons.

Rīta sapulcē, kas notika pagājušonedēļ, LNT Ziņu reportieris uzzina, ka viņam uz vienu dienu jākļūst par Latvijas Futbola federācijas vadības vēlēšanu ekspertu.

Futbola federācijas līdzšinējais vadītājs dažādu iemeslu dēļ atkāpies, un paredzams, ka asas konkurences apstākļos notiks jaunā vadītāja ievēlēšana. Ņemot vērā to, ka temats ir visai specifisks, labi, ka ir iespēja saņemt kaut īsu konsultāciju no sporta ziņu kolēģa Edgara Barbaka.

Ivo skaidro, ka vairumam žurnālistu ir jāspēj būt zinošiem ļoti plašā nozaru lokā. Pēc vidusskolas absolvēšanas bija vairāki varianti, kur Ivo vēlas studēt. Taču sanāca tā, ka vispirms viņš sāka strādāt Latvijas Valsts televīzijā un tikai pēc tam sāka studēt žurnālistiku.

“Un jau pēc 2. kursa sāku strādāt LNT, jo mani tas viss aizrāva. Varbūt tagad būtu savādāk, jo mediji ir pamainījušies, bet nu tas bija tā, pie vārda ”televīzija” man uzreiz bija: O, jā! To es gribētu,” stāsta Ivo.

Strādājot pie sižeta par futbolu vai kādu citu aktuālu tematu, Ivo vispirms cenšas domāt par video, jo tieši attēls ir televīzijas priekšrocība. “Jābūt interesanti skatīties, nevis uzmanīgi klausīties. Sižetiem jābūt kā mazām filmiņām,” norāda žurnālists.

Taču realitātē ir jārēķinās ar dažādiem apstākļiem, kas ne vienmēr ļauj sasniegt to, ko reportieris ir iedomājies. Strādājot ziņās, jārēķinās, ka safilmētais ir jāsagatavo un jāparāda iespējami ātrāk un arī filmēšanas izmaksas uzliek ierobežojumus: “Masu mediji darbojas pēc visvienkāršākajiem ekonomikas principiem – ir prece, kas jāsaražo par kaut kādu izmaksu daudzumu, un vai to var vai nevar izdarīt.”

Savukārt runājot par reportieru brīvību, veidojot stāstu saturu, Ivo norāda, ka biežākais šķērslis ir amatpersonu atvērtības trūkums. Bieži žurnālistus labāk redz ejam, nevis nākam pašvaldību iestādēs, un īpašs viedoklis Ivo ir par trešās varas pārstāvjiem. “Es joprojām nespēju saprast ļoti daudz tiesas tiesnešu. Tādu aroganci vai attieksmi, ka viņi kaut ko neteiks, viņi sviedīs ārā, aizcirtīs durvis,” par pieredzēto stāsta Ivo.

Viņš televīzijā strādā jau 22. gadu. Vērtējot izmaiņas minētā laika gaitā, uzlabojami nav izpalikuši: “Kopumā liekas, ka tomēr tā pieejamība vai sapratne ir uzlabojusies, salīdzinot ar 10-15 gadu vecu pagātni.”

Lai arī Latvija preses brīvības indeksā ir par četrām vietām pakāpusies uz 24. vietu pasaulē, ierobežojumu preses brīvībai mūsu valstī joprojām netrūkst.