Saeimā spriež par atbalstu ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām un invaliditāti

Pievienot komentāru

Bērniem ar īpašām vajadzībām Latvijā joprojām ir pamatīgas problēmas iegūt vispārējo izglītību. Tā pirmdien secināts diskusijā Saeimā. Gan vecāki, gan pedagogi norāda – iekļaujošās izglītības modelis reālajā dzīvē klibo un dažkārt eksistē tikai uz papīra.

Latvijas parlamentā diskusija “Saeima cilvēkiem ar invaliditāti” tiek rīkota jau devīto gadu. Šogad tās centrā izvirzīta tēma, kas aktuāla ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti, tostarp par iekļaujošu izglītības vidi un nepieciešamo atbalstu skolām un vecākiem.

“Svarīgi, lai bērni, kuriem nepieciešama īpaša palīdzība, integrētos sabiedrībā jau bērnudārza līmenī, šie bērni nedrīkst justies atstumti vai izsmieti, mācību iestādēm ir jānodrošina, ka viņiem tiek dota iespēja darboties kopā ar visiem pārējiem bērniem,” uzskata Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride.

Tikmēr “Sustento” valdes priekšsēdētāja Gunta Anča norāda, ka “ir svarīgi runāt bērniem ar invaliditāti, svarīgi runāt par to, kā šie bērni tiek skolā, kā šie bērni tiek ģimenē mīlēti un aprūpēti, lai viņi būtu vienlīdz svarīgi – tieši tādi paši kā pārējie bērni”.

Kā sanākušajiem norādīja Valsts izglītības satura centra (VISC) pārstāve, – arvien vairāk bērnu, kuriem ir īpašas vajadzības, mācās vispārizglītojošās skolās. Cik veiksmīga un funkcionējoša būs šī iekļaujošā izglītība, tas gan paliek katras mācību iestādes pārziņā. “Ja mēs uzņemam vispārējās izglītības iestādēs skolēnus ar speciālajām vajadzībām, tad skolas pienākums ir nodrošināt vajadzīgos atbalsta pasākums un realizēt individuālos izglītības programmas apguves plānus,” piebilst VISC Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Anita Falka.

To, ka realitātē iekļaujošā izglītība labi funkcionē tikai “skaisti uzrakstītos dokumentos”, norādīja Anete Bendika, kura pati ir gan skolotāja, gan audzina bērniņu ar īpašām vajadzībām. Viņa uzsvēra, ka mācību iestādēs trūkst atbalsta personāla.

Asistentu trūkums ir ārkārtīgi būtisks, es kā pedagogs varu teikt, tu nevari sadalīties uz divām daļām. Ja mēs vēlamies, lai bērns iegūst to, ko viņam vajag, mēs negribam iekļaujošo izglītību īstenot vienkārši ķeksīša pēc – 30 bērnu klasē ieliekot bērnu ar īpašām vajadzībām, bez asistenta. Mēs tad tiekam pie pedagoga, kurš saka – iekļaujošā izglītība nav iespējama, es to nevaru realizēt, un viņam ir absolūta taisnība.

Savukārt Sanita Lielkalne, Vaivaru pamatskolas direktora vietniece, dalījās pieredzē par to, cik grūti ir atrast un piesaistīt profesionālus un motivētus asistentus mācību darbā ar neredzīgiem skolēniem. “Asistents atnāk “uz minimālo algu”, viņiem nav apmaksāta atvaļinājuma un nav apmaksātas slimības lapas. Tātad tā ir minimālā alga, un arī tikai par tām dienām, kad šis bērns ir skolā. Ja šis bērns nav skolā, tad viņam nemaksā. Viņš var atrast ko citu, bet nu ko uz to dienu var atrast, neko. Asistenti atnāk dažādi, citi atnāk pat tādi, kurus bērnam nedrīkst tuvumā laist.”

Rezultātā vecāki, kuriem ir bērniņš ar invaliditāti, bet, kuri vēlas, lai viņš mācītos vispārizglītojošā skolā un socializētos ar saviem vienaudžiem, no savas kabatas nākas maksāt šiem asistentiem līdzmaksājumus. Labklājības ministre Ramona Petraviča norādīja, ka asistentu jautājums ļoti lēnām, bet – tiekot risināts. “Šis ir smags un sasāpējis jautājums, ko vairākus gadus mēģina izkustināt, visos aspektos nav panākta vienprātība, LM sagatavojuši vairākus variantus un nodevuši saskaņošanai iesaistītajām pusē.”

Diskusijas dalībnieki arī uzsvēra, – lai mazinātu diskrimināciju pret bērniem ar invaliditāti, ir jāmainās arī sabiedrības kopējai attieksmei, kas diemžēl nereti ir gaužām tumsonīga.