“Visur bija ļoti traki samīnēts…” Karavīrs stāsta par piedzīvoto misijās, kas izmainīja visu viņa dzīvi

4 komentāri
“Visur bija ļoti traki samīnēts…” Karavīrs stāsta par piedzīvoto misijās, kas izmainīja visu viņa dzīvi

Pirmā pasaules kara notikumi ļāva nodibināt neatkarīgu Latvijas valsti, taču jau uzreiz to nācās aizstāvēt ar ieročiem rokās. Lāčplēša dienā Latvijā pieminēs mūsu brīvības cīņās kritušos karavīrus.

Mūslaiku karavīru lielākie pārbaudījumi līdz šim bijuši ārpus Latvijas – starptautiskās misijās Irākā, Afganistānā, Bosnijā. Kādi tie bijuši un kā šī pieredze maina dzīvi? TV3 Ziņas tikās ar karavīru, kurš dienēt sāka uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.

Edgars Joksts Bogdanovs dienestu armijā sāka 1991. gadā – neatkarīgās Latvijas armijā, kur pieteicās pats. Dzimtajā Maltas pagastā armijas dienests bija goda lieta – katram sevi cienošam vīrietim tam bija jāiziet cauri. Jau pēc pāris gadiem Edgars devās pirmajā no piecām starptautiskajām misijām. Tajās redzētais mainīja visu viņa dzīvi.

“Pirmais bija – smarža. Deguma smarža. Kad nolaidāmies. Realitātē skaties uz cilvēkiem, saproti – es to negribu savā zemē. Jau tajā laikā par Latviju Balkānos zināja,” stāsta Joksts Bogdanovs.

Otrā reize Bosnijā jau bijusi pavisam savādāka. Edgars bija spēku grupā, kas uzraudzīja iedzīvotāju atgriešanos kara postītajās mājās.

“Visur ļoti traki samīnēts bija, veidojās civilās kompānijas, kas atmīnēja dārzus, lai varētu novākt ražu,” atminas Joksts Bogdanovs.

Lielākais kultūršoks piedzīvots misijās Irākā un Afganistānā.

Edgars Joksts Bogdanovs
NBS augstākais virsseržants

Irāka sagaida ar to, ka iet cilvēki melnā tērpti kolonnā pa astoņi vai deviņi. Ieroči pie sāniem. Sevi sit ar ķēdēm. Izrādās, viņi nedraud, bet ziedojas Allaham par saviem grēkiem.

Savukārt afgāņi pārsteiguši ar draudzības rituāliem, kas eiropietim var šķist ļoti dīvaini.

“Sēdi pie viņu galda – viņš paņem no katla plovu ar roku un ieliek tavā šķīvī. Viņš cieņu izrāda. Tēju jādzer – mēs pasniedzam aiz osiņas, viņš pirkstus ieliek iekšā! Tas ir jāpieņem – tu esi pie viņa, tas ir jāpieņem! Tā tas viss kopā vijās,” bilst Joksts Bogdanovs.

Katrs 11.novembris Edgara ģimenē tiek sagaidīts kā svētbrīdis. Patriotisks gars ģimenē uzturēts vienmēr arī padomju laikā.

“Viņi gāja uz baznīcu. Neviens nekad nebija bijis pionieri, kur nu vēl komjaunietis. Vecmāmiņa bija galīgi pret! Vectēvs bija pakarojis gan par Latviju, gan PSRS pusē. Kā es kļuvu karavīrs, tā mūsu ģimenē šīs ir svētas tradīcijas, kuras ievērojam. Tas ir ļoti liels gods un lepnums. Par himnu, karogiem. Visa ģimene ceļas kājās, dzied himnu. Es katru reizi dziedu himnu tā, it kā tā būtu pēdējā reize – ar tādu atdevi,” stāsta Joksts Bogdanovs.

4 komentāri