Pievienot komentāru

Vilnis Sosārs 1997. gadā ir dibinājis Paliatīvās aprūpes nodaļu Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Latvijas onkoloģijas centrā, viņš ir arī “Latvijas Lepnuma” nominācijas “Vairāk nekā pienākums” šā gada balvas saņēmējs.

Viņš stāsta, ka savā darbā nevar iedomāties, kas ir rutīna, jo tajā ir liela daudzveidība, medicīna ir ļoti, ļoti sarežģīta. Pacientu aprūpe RAKUS Latvijas onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļā ir ļoti sarežģīta, praktiski nav neviena “viegla” pacienta.

Gadu laikā ir mainījušās darba komandas, bet katram no darbiniekiem palicis īpašs ieguldījums nodaļas darbā. “Tā vecā skola deva apziņu – darbu padarīt pēc iespējas labāk. Nepamest to pusdarītu vai kaut kā šā tā izdarītu, jo tad tas vairs nav darbs, bet kaut kāda parodija,” pārliecināts Vilnis, atzīstot – viņa priekšteči onkologi mācījuši visu izdarīt tā, kā vajag.

Viņš atminas, ka 90. gadu sākumā Latvijā faktiski paliatīvās aprūpes nebija, liela daļa nemaz nezināja, ko šis vārds nozīmē. Bija grūti cilvēkus, kurus ārsti, visticamāk, nekad vairs neredzēs, izrakstīt no slimnīcas mājās, kur viņiem ciešanās doties mūžībā. Ārzemju pieredze liecināja, ka paliatīvā aprūpe nepieciešama arī Latvijā, jautājums bija par, kurš par to gatavs uzņemties atbildību.

“Mana atbilde bija tāda, ka es gribu gulēt mierīgi un atbildi dodu uzreiz, ka varam veidot, jā. Es domāju, ka tā vērtība nav nemaz pat aprēķināma,” viņš atminas Paliatīvās aprūpes nodaļas RAKUS Latvijas onkoloģijas centrā dibināšanu.

“Es domāju tā, ja tu dzīvo tikai sev, tu nekad labi nejutīsies, vienalga, cik tev naudas, īpašumi vai kaut kas viss pārējais. Ja vari kaut kādā veidā ar savām zināšanām, iespējām dalīties un kaut ko radīt, kas citiem dod kādu labumu, tad tas laikam būtu tas, pēc kā dzīvē būtu jātiecas,” pārliecināts dakteris.

Vilnis nekad neatsakās izglītot kolēģus gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Saprotošs, iejūtīgs, vienmēr mēģinās ieteikt labāko risinājumu pacientiem vai sniegt pareizāko risinājumu un skaidrojumu arī sarežģītās klīniskās situācijās.

“Latvijas Lepnuma” svinīgajā ceremonijā ārsts teica, ka mīlestība ir galvenā vērtība un tā nav tikai teorija, kā ar mīlestību vari palīdzēt un ko vari izdarīt. Ārsts arī atminas, ka apmēram 30 gados, sagatavojot daudz lekciju, mācot studentus un rezidentus, ārsts secinājis cilvēks viens nav tas pats, kas komanda, – tur arī parādās spēks. Tad var runāt par lielāku rezultātu. Spēku darīt ārsts smeļas līdzsvarā. Esot jābūt līdzsvaram starp prātu, fizisko ķermeni, tad būs arī līdzsvars galvā. Spēku sniedz arī daba. Papildus spēku sniedz arī svētki, kas iedvesmo.

Balvu noslēdzošajā nominācijā “Vairāk nekā pienākums” pasniedza Valsts eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga: “Dakteris Sosārs minēja, ka līdz galam padarīts darbs pieder pie latviešu tradīcijām. Daudz posta un nelaimju pasaulē nāk no tā, ka diemžēl ir mūsu līdzcilvēki, kas to nespēj vai nevēlas darīt. Tie, kam ir šis darba tikums no mūsu senčiem saglabājies, turpretim var mums būt par iedvesmas, par prieka un pateicības avotu. Bet ir arī tādi, kas iet daudzus soļus tālāk, kas raugās uz to, kas būtu vajadzīgs, kas būtu derīgs, ko vajadzētu uzlabot un ne tikai raugās, bet arī rod risinājumus, izgudro risinājumus. Visu šo vakaru mēs redzējām, dzirdējām ļaudis, kas jebkurā situācijā ir raduši risinājumu,” uzsvēra Vīķe-Freiberga.

Viņa atgādināja, ka visi ienākam pasaulē caur mātes ciešanām un paši ar savu dzimšanas traumu, bet atvadīšanās no šīs saules diemžēl ir ļoti dažāda, ir laimīgie, kas mūža nogalē saglabā spēku un spēj paši sevi apkopt līdz mūža galam un tad kādu nakti mierīgi un saldi iemieg un otrā rītā neuzmostas. “Tie ir tiešām svētīti un laimīgi ļaudis,” teica eksprezidente. Bet citiem zūd spēja pašiem par sevi gādāt, viņi ilgi mokās un nīkuļo un kļūst par nepanesamu nastu saviem tuviniekiem, kuriem ir nepieciešams profesionāls atbalsts, profesionālas zināšanas. Mēdz būt pat vairāki cilvēki, kas par senioru rūpējas un cenšas saglabāt pret viņu cilvēcību un cieņu līdz pašai pēdējai elpai. It īpaši tas attiecoties uz onkoloģiskajiem pacientiem, bet arī daudziem citiem,” viņa sacīja.

Pateicoties Sosāram, paliatīvā aprūpe Latvijā tiek nodrošināta un kļuvusi kvalitatīva, tā kļuvusi demokrātiskas un brīvas valsts cienīga, uzsvēra bijusī prezidente. “Es Jums novēlu nākotnē vislabāko, izglītojiet savus kolēģus, savus jaunos studentus ar izpratni, ka pēdējais dzīves posms ir tikpat svarīgs kā pirmais un cilvēka cieņu mēs varam dāvāt no paša sākuma līdz pašam galam,” sacīja Vīķe-Freiberga, paužot pagodinājumu būt par to, caur kuras rokām ir iespēja ārstam visas Latvijas rokām nodot pateicību kā cilvēkam, kas dara vairāk nekā no viņa prasa.

Par projektu

”Latvijas Lepnums” ir 2004. gadā aizsākts kanāla ”TV3” (SIA All Media Latvia) sociālās atbildības projekts, kas jau vairāk nekā 16 gadu garumā ”Latvijas Lepnuma” godināšanas ceremonijā apbalvo līdzcilvēkus, kuri ar pašaizliedzīgu, nesavtīgu rīcību un iedvesmojošu darbu ir padarījuši Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu.