Vienīgā fotogrāfija no Latvijas valsts proklamēšanas mirkļa: vēlas pārskatīt autoratlīdzību pamatotību

3 komentāri

Fotogrāfa Viļa Rīdzenieka slavenākais darbs – fotoattēlā iemūžinātais Latvijas valsts dibināšanas mirklis – raisījis ģimenes mantinieku strīdus. Šī fotogrāfija ir vienīgā no šī nozīmīgā notikuma, un vēl aizvien par tās izmantošanu tiek maksāta autoratlīdzība.

Viena no Rīdzenieka ģimenes radiniecēm ir lūgusi prokuratūru izvērtēt, vai atlīdzība par simtgadīgā attēla izmantošanu tiek iekasēta likumīgi un – vai autortiesības uz to nepieder visai sabiedrībai.

Reti kurš nav redzējis šo fotogrāfiju – vienīgo fiksēto foto mirkli no Latvijas valsts proklamēšanas. Tas ir fotogrāfa Viļa Rīdzenieka slavenākais, taču – ne vienīgais viņa un fotostudijas “Klio” darbs – ateljē iemūžinātas neskaitāmas 20. gs. sākuma liecības un tā laika ievērojamas personas, valstiski svarīgi notikumi. Plašākai sabiedrībai šie darbi nav sevišķi pieejami, jo tie aizsargāti ar autortiesībām.

Pašlaik fotogrāfa mantojumu pārvalda Jānis un Marija Ulpes, kuri ar TV3 Ziņām nevēlējās sarunāties. Par autortiesību pārvaldītājiem viņi kļuva pēc tam, kad to novēlēja Viļa Rīdzenieka audžumeita no viņa otrās laulības.

Autortiesību piederību vēlas pārskatīt Dace Kudiņa, Viļa Rīdzenieka sievas Marijas māsas mazmeita. Viņa ir arī Marijas Rīdzenieces mantiniece, jo Marijai savu bērnu nebija. Kudiņas kundze uzskata, ka Viļa Rīdzenieka mākslinieciskais mantojums ir sievas, kas arī bija fotogrāfe, līdznopelns – ateljē viņi vadīja kopā.

Autortiesības uz Viļa Rīdzenieka arhīvu Kudiņas kundze vēlētos atdot valstij. Pašlaik par tā izmantošanu jāmaksā. Ja, piemēram, ņem slaveno valsts dibināšanas fotogrāfiju, ikvienam, kurš vēlas fotogrāfiju publicēt žurnālā, jāmaksā līdz pat 192 eiro atkarībā no tirāžas un attēla lieluma. Ja autoratlīdzība nebūtu jāmaksā, ieguvēja būtu visa sabiedrība, uzskata Dace Kudiņa.

“Skolnieki varētu mācīties vēsturi, vizuāli daudz vieglāk mācīties. Viņam ir Bermontiāde bildēta, par karu. Viņam ir 1910.-1935. gada tāda kārtīga vēsture, ko varētu izmantot skolās un filmās. Tie visi ir mani radi, mana dzimta. Iznāk, ka es nevaru izlikt izstādē, grāmatā, man svešam cilvēkam ir jāmaksā par manām dzimtas bildēm.”

Marija Rīdzeniece pašlaik nav atzīta par Viļa Rīdzenieka darbu līdzautori. Taču atbilstoši likumam, kas bija spēkā līdz 1938. gadam, autora tiesības uz ražojumu, ko radījušas kopīgi vairākas personas un kas iztaisa vienu nedalāmu veselu, pieder visiem autoriem. Līdz ar to autortiesības uz foto uzņēmumiem, ko Marija un Vilis Rīdzenieki kopā izgatavoja, piederēja abiem.

Tas pats likums arī noteica, ka autora tiesības uz fotogrāfiskajiem ražojumiem ir aprobežotas ar desmit gadiem no ražojuma klajā nākšanas. Tādējādi Viļa Rīdzenieka fotogrāfijai “Latvijas valsts pasludināšana”, ko publicēja 1920. gadā, autortiesību termiņš beidzās jau 1930. gadā, un Dace Kudiņa uzskata, ka pašreiz valsts un citas personas nepamatoti maksā autoratlīdzību par šī darba izmantošanas tiesībām.

Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra vadās pēc pašreizēja likuma, kas nosaka, ka autortiesības ir spēkā 70 gadus pēc autora nāves. Viļa Rīdzenieka gadījumā tas būs 2032. gadā.

“Mēs no savas puses varam slēgt tikai līgumu ar to, kas mums var uzrādīt mantojuma apliecību. Mēs nevaram noteikt paši uz savu galvu, kurš ir mantinieks un kurš mantinieks nav,” piebilst AKA/LAA pārstāve Ieva Kolmane.

Prokuratūra ir lūgusi Kultūras ministrijai noskaidrot, vai autortiesības ir spēkā, vai nav, lai gan ministrija tādu vērtējumu nevar sniegt, tas būtu darāms tiesai.

“Daudzās likuma normu, likuma ietvaru izmaiņas ir tas, kas mums traucē sniegt 100% atbildi, kā būtu jāpiemēro aizsardzība 1920. gadā radītam fotogrāfiskam darbam, jo ir jāizvērtē, kā ir notikusi pāreja no viena likumdošanas režīma uz citu. Līdz ar to, lai lietas pārāk nesarežģītu, kā aksiomu pieņemam, ka spēkā ir esošā likumdošana, kas pasaka, ka jebkuri darbi ir aizsargāti 70 gadus pēc autora nāves,” turpina Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš.

Tiesas kompetencē būtu skatīt, vai ir pamats uzskatīt, ka autortiesības fotogrāfijām pēc tajā laikā esošajiem normatīvajiem aktiem ir jau beigušās 1930. gadā, vai tas automātiski nozīmē to, ka tās nav spēkā arī pašlaik. Latvijas tiesā šādu precedentu nav bijis. Zariņš nenoliedz, ja tiesa lemtu, ka autoratlīdzība nav maksājama, sekas būtu salīdzināmas ar Pandoras lādi – sūdzības par nepamatoti maksātām autoratlīdzībām.

TOP komentāri

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Lasi vēl