Viena trešdaļa sapņa jeb 2500 jūras jūdzes Dienvidatlantijas okeānā

Pievienot komentāru

Vēl 3.martā, kad kāpām lidmašīnā uz Buenosairesu, nespējām valdīt reibinošo eiforiju, kas kā pāri malām līstoša krūze pārpildīja mūsu labsajūtu traukus. Divi mēneši Atlantijas okeānā! Burāšana pāri Ekvatoram uz okeāna otru krastu. Un kā liela, sarkana bante šim dzīves dāvanas sainim – skaistā stāsta sākums no pasaules malas, no leģendām apvītās Ugunszemes. Un tas viss tikai mums! Mums astoņiem vēl savstarpēji nepazīstamiem dēkaiņiem. Vēl todien nenojautām, ka mūsu zvaigznēs ierakstīta vien trešdaļa no Ekvatora piedzīvojuma.

Reibstam dabas lutināti

Dažu dienu ierašanās piedzīvojumi Buenosairesā un neilgā krasta dzīve Ušvajā ir kā teicams sākums komandas saliedēšanās procesam. Nelieli sagatavošanās darbi uz staltās un 20 metrus garās jahtas ”Mon Coeur”, kurai turpmākos divus mēnešus, šķeļot okeāna viļņus, jākļūst par mūsu mājām un mūsu templi. Kalendārā pārlapots jau 9. marts, un mēs, astoņi spīdīgi acu pāri no Latvijas un Ukrainas, mājam ardievas Argentīnas krastam, ieburājot Bīgla kanālā.

Izjūtu karuselis ceļ mūs zenītā – izejot no ostas, uzreiz satiekam ausroņus jeb kotikus, kas pavada laivu, laiski gozējoties uz ūdens virsmas tepat kanālā. Drīz pēc tam netālu no slavenās ”Bākas pasaules malā” pamanu arī pirmo vaļa muguru un dzirdu sparīgi pūstās ūdens šļakatas. Vēl dažas desmit jūras jūdzes austrumu virzienā un no jahtas saskatām Magelāna pingvīnu koloniju uz Martillo salas, kas sasvstarpēji sasaucoties rada troksni, kas drīzāk rada sajūtu, ka esam sākumskolas gaitenī starpbrīža laikā. Pa retam kāds no jūras putniem nopeld arī gar mūsu laivu un, stiepdami debesīs savus mazos airus, atgādina senus draugus, kas sūta laba ceļavēja vēlējumus.

Laika apstākļu loloti

Un, no tiesas, ik pa brīdim vējš bija īpaši labs. Reiz pa vilnim slīdot izdevās pārsniegt 14 mezglu lielu ātrumu (26 km/h), kas teju uz pusi pārsniedz ierasto gaitas ātrumu, ar kādu mūsu jahta iet zem burām pie mērena vēja vai ar motoru.

Laikapstākļi sākumā bija lielākoties draņķīgi. Cikloniem dauzoties, debesis pārsvarā bija apmākušās un valdīja vējains laiks. Pirmo saulrietu un saullēktu ieraudzījām vien pēc nedēļas, kopš izgājām no ostas. Pēcāk laiks uzlabojās. Naksnīgajās debesīs, izklīstot mākoņiem, varējām kopā ieskatīties acīs bezgalīgajam Visumam un jūsmot par dziļāko Piena ceļu, kādu līdz šim bija nācies redzēt. Ar aizturētu elpu priecājāmies par dienvidu puslodes tuvināto pola zvaigznāju ”Dienvidu Krustu” un strauji zibošām zvaigznēm, kuras ik pa brīdim traucas pretī horizontam.

Okeāna izrādes un satikšanās

Naksnīgajā okeānā īstu gaismas festivālu mums sagādāja delfīnu bars, kas, strauji traukdamies līdzi laivai, planktona mirdzumā atgādināja ugunīgas komētas. Kosmosa plašuma izjūtas. Uz brīdi šķita, ka esam tēli Džeimsa Kamerona filmā ”Avatars”, cik gan prātam netverami okeāna dzīļu iemītnieki mirdzošu gaismu pavadījumā grieza ugunīgo tango. Tiesa, atšķirībā no filmas, šis notikums paliks vien mūsu atmiņu plauktos. Neviens no līdzi paņemtajiem objektīviem nespēja iespundēt šo majestātisko izrādi. Un varbūt nemaz nevajag…

Mūsu 2500 jūras jūdžu (~4600 km) garajā ceļā tieši delfīni bija biežāk satiktie viesi, kas ik pa brīdim izvēlējās mūs apraudzīt. Viens ar asti rotaļīgi skāra manas pēdas, kuras biju pārkārusi pāri jahtas malai. Arvien pateicībā noliecu galvu par tik autentisku dāvanu no netveramā okeāna klēpja. Līdz ar delfīniem pa ceļam tikāmies ar haizivi, bieži manījām arī vaļus, jūra lauvas, bruņurupučus un lidojošās zivis. Azartiskākie makšķernieki tika arī pie loma un cēla galdā svaigi ķertus tunčus un mahi-mahi.

Dienu ritums

Uz laivas sadalīti trīs maiņās. Katra vakts pieskata laivu trīs stundas. Jau pēc dažām dienām laika ritums burājot kļūst ļoti paredzams. Lai arī esam visi kopā, tomēr dažus komandas biedrus gadās sastapt krietni retāk. Starp maiņām nodarbinām sevi katrs pēc patikšanas – kavējamies draudzīgās sarunās un jūras stāstos. Kapteinis ik pa brīdim novada izglītojošas lekcijas par burāšanu. Cits veic jahtas uzkopšanas un remonta darbos. Es pa brīdim vācu mikroplastikas paraugus Latvijas Hidroekoloģijas institūtam. Kāds vingro, kāds sauļojas, kāds makšķerē.

Lielā cieņā komandai ir grāmatas un tām uz laivas īpašs plaukts. Bibliotēkā atrodami stāsti katram dedzīgam piedzīvojumu meklētājam – no burāšanas visdažādākajās pasaules ūdeņos līdz neredzētu vietu aprakstiem nebijušos krastos. Neatņemama ikdienas rituma daļa ir kopīgu maltīšu gatavošanu, ko darām trīs maiņās. Spēlējam galda spēles, pa retam vakarā noskatāmies kādu kinofilmu. Dienas kā zaldātiņi maršē viena aiz otras līdz saprotam, ka aiz muguras jau atstātas ir deviņas dienas kopš beidzamo reizi pēdas skāra cietzemi.

Esam nonākuši Covid gūstā

Kamēr dzīvojam savā sirreālajā realitātē, nenojaušam, ka pasaule mums apkārt mainās. Īsi pirms ieiešanas Urugvajā, Punta del Este ostā, ziņas par Covid-19 straujo izplatību sasniedz arī mūs. Sākotnēji šķiet, ka mūs tas neskars, un uztveram ziņas kā pārspīlētu drāmu. Laiski ļaujamies jokiem līdz, pašiem nemanot, esam nonākuši pandēmijas gūstā. Urugvajas varas iestādes sākotnēji ļauj mums ieceļot un, pirms došanās tālāk pāri okeānam, teic ”jā” pārtikas, dzeramā ūdens un degvielas rezervju papildināšanai. Tomēr pēc pavadītas pus dienas ostā, kad gaidot glaudām 500 kilogramus smagās jūras lauvas, kapteinis dalās ar skaudrām ziņām: ”Valsts ir jāpamet stundas laikā, atļauts uzpildīt vien ūdeni un degvielu.”

Tehniskas ķibeles

Iespējams, tas bija līdz šim neveiklākais klusums, kas todien valdīja uz laivas. Bijām spiesti doties tālāk. Kā smags enkurs grima dziļāk bezdibenī mūsu prieks. Tikai tagad sākām aptvert, kas noticis pasaulē. Tā ir cita. Omu neuzlaboja arī ziņas, ka gluži kā pavasarī sprāgstoši pumpuri viena pēc otras visā pasaulē tika slēgtas ostas. Jau tad daudzi jutām, ka Covid-19 savos neredzamajos taustekļos sažņaugs cieši arī mūsu sapņus.

Tomēr cerības tik strauji atmest nevēlējāmies un arī nespējām. Ieejot siltajā Brazīlijas straumē, kad ūdens temperatūra brīžiem sasniedza pat +28 grādu atzīmi, komandas garu restartējām, peldoties rāmajā bezdibenī. Apvienodami patīkamo ar lietderīgo, apsekojām laivas zemūdens daļu un pārbaudījām dzenskrūvi, kurai konstatējām defektu. Noķīlējusī vienas dzenskrūves lāpstiņa skaļi sauca pēc jahtas izcelšanas krastā.

Mēs paliekam krastā

Tuvākā osta, kura varēja nodrošināt 38 tonnas smagās jahtas izcelšanu no ūdens un kura apstiprināja mūsu uzņemšanu, bija Iata Club de Santos. Tā atrodas 60 kilometru attālumā no Brazīlijas lielākās pilsētas Sanpaulu. Ienākšanas brīdī osta bija slēgta, tomēr palīdzību neatteica. Mūs laipni uzņēma jahtklubā tieši dienu pirms visā valstī tika slēgtas robežas. Sajutāmies īpaši veiksmīgi, jo citādi būtu spiesti pavadīt karantīnas laiku, 14 dienas, stāvot uz enkura.

Te aizrit netraucēti turpmākās sešas dienas, baudot tikai mums atvēlētās greznās telpas. Plānu par došanos transatlantiskajā reisā tobrīd vēl neviens atcēlis nebija, tāpēc turpinājām gatavot laivu un veicām apjomīgu pārtikas sagādi pārgājienam pāri Atlantijai. Piezagās 31. marts. Pavisam nedaudz un esam gatavi jau pēcpusdienā atdot galus (šādi sauc jahtas atiešanu no piestātnes)! Taču atbrīvotu tauvu vietā esam vienoti piesēduši pie galda, un kapteinis aizlauztā balsī paziņoja, – ”mēs paliekam krastā”.

Izdziest sapnis

Komandai lēnām pazūd sejas. Šaudām skatienus un veramies viens otra reakcijās. Klusums. Domāju, ka pārējie man piekristu, ja teiktu, ka visi bijām gatavi šim scenārijam, tikai, iespējams, ne stundu pirms iziešanas. Sajūtas pārņem līdzīgas kā bērnībā, kad skrien ko kājas jaudā un, sapinoties savos soļos, pēkšņi attopies, ka šļūc pa asfaltu ar plikiem ceļiem. Auč!..

Situācija ir visiem saprotama – daudzi nebijuši riski nāktu līdzi pārgājienam. Neziņa par ieiešanu ostās Eiropā, satraukums par vīrusa nokļūšanas uz jahtas. Un ja nu kādam parādās simptomi? Ja nu kādam saasinās? Skaidru atbilžu nevienam nebija, bet jautājumi stājās rindā viens aiz otra. Galavārdu teica jahtas īpašnieks – laiva paliek Brazīlijā. Loģisks stāsta iznākums, ja reiz rudenī tai jau atkal jāatgriežas Dienvidamerikā.

Nākamajā dienā mūs piekrīt uzņemt zināmākā Brazīlijas osta burātāju vidū – Marina Itajai, kas savu vārdu prasmīgi nes burāšanas pasaulē. Ir 1. aprīlis, un tas nav joks – skatu vērsdami uz priekšu, ceļam buras un dodamies pārgājienā atpakaļ uz dienvidiem. Vien divas naktis, vēl 200 jūras jūdzes (~370 km) un sapnis par Ekvatoru izkāps krastā.