Valsts kontrole revīzijā asi kritizē speciālās izglītības jomu Latvijā

2 komentāri

Valsts kontrole (VK) nākusi klajā ar jaunāko revīzijas ziņojumu. Šoreiz pētīta iespēja iegūt kvalitatīvu izglītību, ja bērnam ir īpašās vajadzības. Ar to Latvijā iet smagi, un liela problēma ir ne tik daudz likumiskais rāmis, cik tieši attieksme. Kritiku necenšas noraidīt arī nozares ministrija. Tiesa gan, veļot atbildību uz saviem priekšgājējiem.

Pirms dažām nedēļām TV3 Ziņās stāstījām par 12 gadus veco Annu, kurai burti acu priekšā lēkā, kamēr, piemēram, matemātiku meitene rēķina spīdoši. Kas ir disleksija – ģimenei bija jāizburas cauri pašiem. Nezināja arī skolotāji, kā dēļ nomainītas jau trīs skolas.

Lasi vēl – Vīlusies skolu sistēmā, mamma rada aplikāciju dislektiķiem kirilicā

Diemžēl šis stāsts nav izņēmums. VK veikusi plašu revīziju tieši speciālās izglītības jomā, un secinātais Latvijai neglaimo.

“Normatīvie akti ir, faktiskais izpildījums rada jautājumus. Vienīgais, kāpēc runājam kā par bērniem ar vajadzībām, vajadzīgs pieaugušo atbalsts. Pirmkārt, tā ir attieksme, un tās var būt atgādnītes stundās, dinamiskās pauzes, starpbrīži, redze vai dzirde, cits atbalsta personāls,” norāda VK Revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa.

Pirmais klupiens notiek jau atzinuma saņemšanas brīdī. Rinda uz pedagoģiski medicīnisko komisiju ir tik gara, ka bērnam var nākties pat veselu semestri sisties cauri mācību vielai bez individuāla, viņam pielāgota plāna. Gandrīz pusei pēc komisijas apmeklējuma plānus tā arī neizstrādā. Tiem, kuriem paveicas, nav garantēts, ka skolotāji tos arī ievēros.

“Tur ir ļoti daudz trūkumu, jo 40% gadījumu nav plānu vispār. Nav izpratnes, kādēļ jādara,” skaidro VK pārstāve. Rezultātā, lai arī bez garīgiem traucējumiem, bērns nereti nonāk speciālā skolā, un galvenais iemesls ir apkārtējo attieksme. “Es ar esmu runājusi ar mammām, kuras saka, – bet tur taču būtu tikai un vienīgi mobings,” norāda Āboliņa.

Uz papīra Latvijā speciālā izglītība ir sakārtota. Radīta sistēma, kā bērnu diagnosticēt un viņam sniegt vajadzīgo atbalstu, taču dzīvē vecāki nereti, baidoties no apkārtējo attieksmes, bērnu nelaiž vispārizglītojošajā skolā un tā vietā izvēlās speciālo. Ir arī ģimenes, kas no atvases “atbrīvojas” internātā.

VK internātus nodēvējusi skarbi. Par slēptajiem bērnunamiem. Neapkurinātas tualetes, privātuma nekāda. Revīzijā uzņemtie fotoattēli atklāj apstākļus, kādos bērni mitinās. Turklāt daudziem ģimenes dzīvo turpat līdzās. Tātad – nevēlas būt kopā. “Dzīvo 17 bērni, tai skaitā ar garīgas attīstības traucējumiem, vienā zālē. Kas tā vispār ir par iestādi?” neizpratnē ir VK pārstāve.

Izglītības ministrijai uzdots garš saraksts – 17 priekšlikumu. Tostarp panākt, ka internāts ir tikai galējā nepieciešamība, lai ar to nerisinātu nelabvēlīgu vai audžu ģimeņu problēmas.

Kritiku ministrijā necenšas atvairīt. Tieši pretēji – pauž izbrīnu, ka iepriekšējo gadu vadība neko nav darījusi, lai jomu sakārtotu.

“Ir ļoti labi, ka ir kāds, kas palīdz paskatīties no malas. Bieži ikdienā jautājumus dari tāpēc, ka ir jādara. Institūcija no malas palīdz paskatīties. Droši vien es nevaru teikt, ka šogad vai nākamajā [gadā] visas problēmas atrisināsim. Nē! Bet jāsāk risināt, lai pēc iespējas ātrāk būtu. Būtībā pie katra jautājuma strādā, bet atkarībā no sarežģītības līdz 2023. gadam visi jautājumi tiks atrisināti,” teic Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis Jānis Aizpors.

Tāds jautājums ir arī profesionālā izglītība, kur bērni ar vajadzībām tiek mācīti mācīšanas pēc, neinteresējoties, vai kādam darba tirgū viņi pēc tam būs vajadzīgi.

2 komentāri