Valodnieki: Brīnums, ka latviešu valoda vispār ir izdzīvojusi

Pievienot komentāru

Katrai valstij ir pamatvērtības, kas valsti padara par to, kas tā ir. Latvijas dibināšana un pastāvēšana nebūtu iespējama bez valsts valodas.

Latviešu valodas saknes meklējamas vēl gadsimtiem ilgi pirms idejas par Latviju kā neatkarīgu valsti.

Latviešu valoda ir Latvijas pamatvērtība – identitātes pamats un valstiskuma kodols. Tās saknes rakstos fiksētas jau 16. gadsimta sākumā, tomēr pirmā oficiālā ideja par latviešu valodu kā valsts valodu radās pirms simt gadiem, un tikai 1932. gadā latviešu valoda tika atzīta par oficiālu valsts valodu. Tāpat kā Latvijas valsts, arī valoda šo gadu laikā ir gājusi cauri periodiem, kas valodniekiem šodien liekt teikt – brīnums, ka latviešu valoda vispār ir izdzīvojusi.

Andrejs Veisbergs
valodnieks, LU profesors

Tas, kas ir simts gados noticis, zināmā mērā tas ir brīnums. Ja mēs latviešu diplomātiem, kas cīnījās par Latvijas neatkarību 19./20. gadā teiktu, ka pēc 100 gadiem latviešu valoda būs oficiālā Eiropas Savienības valoda, ka mēs varēsim brīvi Briselē runāt latviešu valodā, tas viss tiks pārtulkots, visi dokumenti būs tulkoti latviešu valodā, es domāju, ka viņi īsti tam neticētu.

Valoda, kas pēc Pirmā pasaules kara tika sevišķi izkopta un stiprināta, piedzīvojusi daudzu tautu ietekmes. Kā vienu no smagākajiem periodiem simt gadu griezumā valodnieki min padomju okupācijas laiku.

Pēteris Vanags
valodnieks, LU un Stokholmas Universitātes profesors

Padomju laikā latviešu valoda ļoti ātri tika izstumta no lietojuma, no oficiālā lietojuma, no sarakstes, no dažādām rūpniecības jomām, vispār dzīves jomām. Izglītībā tā tika saglabāta. Pateicoties tieši tam, latviešu valoda šodien arī pastāv.

Okupācijas atstātās sekas latviešos palikušas arī šodien.

Vineta Poriņa
valodniece sociolingviste, filoloģijas zinātņu doktore

Okupācija ir palikusi cilvēku galvās, un tas izpaužas tādā formā, ka saziņā Latvijā cilvēki izmanto ne vienmēr valsts valodu, bet ļoti brīvi pāriet uz krievu valodu. Runājot latviešu valodā, cilvēki izrāda cieņu pret valsti, pret tās pamatnāciju.

Latviešu valoda vēsturiski pastāvējusi starp diviem dzirnakmeņiem – 20. gadsimta sākumā starp krievu un vācu valodām. Arī tagad valsts valoda valoda funkcionē asas konkurences situācijā.

Inta Vītola
LVA Valodas attīstības daļas vadītāja

Ja mēs te paskatītos simtgadu laikā, kas ir būtisks periods. Tad paskatīsimies 1918./1919. gads – latviešu valoda pastāvēja starp divām ārkārtīgi lielām, konkurētspējīgām valodām, starp vācu un krievu valodu. Tāpat kā mūsdienās, mēs pastāvam starp divām ļoti konkurētspējīgām valodām – tā ir angļu un krievu valoda.

Arī mūsdienu tehnoloģiju laikmets ir ieviesis korekcijas valodas lietojumā. Izņemot to, ka cilvēki gandrīz nemaz vairs neraksta vēstules, visvairāk izmaiņas skārušas neoficiālo rakstveida saziņu, īpaši jaunās paaudzes vidū, kas sazinās, neizmantojot diakritiskās zīmes, veido jaunus vārdu saīsinājumus. Arī glīti, skaisti rokraksti mūsdienās esot reta parādība. valodnieki saka, – tā jau ir aizejošā pasaule.

Veisbergs norāda: “Ja viņi raksta ar datoru, tad ir labi. Ja viņi raksta ar roku, tad ir briesmīgi, jo izlasīt gandrīz vairs neko nav iespējams, ir ļoti reti kadri, kas kaut ko smalki raksta, bet tā ir aizejošā pasaule, jaukais rokraksts ir aizejošā pasaule. Man ir skolotāji teikuši, ka saīsinājumu formas parādās sacerējumos, vienkārši jau parādās kā “vnk”. Nu tādas ir šīs jaunās saziņas formas.”

Nozares eksperti gan norāda, ka tehnoloģijas un mūsdienu laikmets valodai ļaunumu nenodara. Jautājums ir par to, kā cilvēki šīs iespējas prot izmantot.

Inta Vītola
LVA Valodas attīstības daļas vadītāja

20. gadsimta sākumā Endzelīnam bija iebildumi pret tādu vārdu savienojumu kā ugunsdrošs ar ģenitīvu pirmajā pusē. Nu, mūsdienās mēs lietojam sarunvalodā pagaidām tādu jēdzienu kā muļķudrošs, un to es gribētu attiecināt uz informāciju tehnoloģijām – redzat, ir jāprot cilvēkiem izmantot tās iespējas. Šis piedāvājums ir ļoti plašs, liels. Ja mēs tos protam, spējam izmantot, tas ir absolūti pozitīvi vērtējams.

Valodnieki uzsver, ka latviešu valoda ir bagātīgāka nekā sabiedrība domā. Tai ir ne tikai trīs dialekti. Latvijas iedzīvotāji runā vismaz 500 dažādās izloksnēs. Daudzi nemaz nezina, ka, piemēram, vārdam līdzās ir 50 dažādi izrunas veidi. Tāpat arī tik ikdienišķi vārdi kā kaimiņš un svārki gandrīz katrā Latvijas reģionā tiek izrunāti atšķirīgi.

Vaicāti, vai ir tāda pavisam tīra un pareiza latviešu valoda, valodnieki atbild noliedzoši – valoda ir bagātīga visā tās daudzveidībā un norādīt kādam, ka tu runā nepareizi, esot slikta prakse.

Pēteris Vanags
valodnieks, LU un Stokholmas Universitātes profesors

Nevar nekad teikt, ka tā ir tīrāka vai netīrāka – tā visa ir latviešu valoda. Kamēr valoda ir dzīva, tā pastāv krāsaina un daudzveidīga, tikai mirusi valoda var būt plakana. Sarunvalodā nevar runāt nepareizi, sarunvalodu runā katrs to valodu, kuru viņš prot, un jebkurā gadījumā valodas mērķis ir uzturēt kontaktu, sniegt informāciju. Es nevaru runāt tādā valodā, kuru jūs nesapratīsiet.

Valodniecības nozares eksperti norāda, – pastāvēs tas, kas mainīsies, un diskusijas par tādu vai citu vārdu ienākšanu rakstveida un sarunvalodā ir bijuši mūžīgi. Ja vēsturiski latviešu valodā ir daudz aizguvumu no vācu un krievu valodas, tad mūsdienās latviešu valodā parādās arvien vairāk anglicismu.

Pasaulē kopumā ir ap 7000 valodām, gandrīz 400 valodām tās patērētāju skaits pārsniedz vienu miljonu, un Latvija pasaules mērogā ir īpaša. Latviešu valoda ar pusotra miljona lietotāju skaitu ierindojas pasaules valstu valodu divsimtniekā. Tomēr valodnieki neslēpj, ka iedzīvotāju attieksme pret valodas kultūru šajos 100 gados ir mainījusies.

“Tas, ka latviešu valodas prestižs varētu būt sabiedrībā augstāks, tas arī ir skaidrs,” bilst Vanags.

Ja agrāk iedzīvotāji bija vairāk lepni par savu valodu, šodien valodas nozīmei vairs netiek piešķirta tik liela loma, – kas ir arī lielākais apdraudējums valodas pastāvēšanai.

Inta Vītola
LVA Valodas attīstības daļas vadītāja

Tā mums ir milzīga bagātība, mums ir valoda, ko lietojam, mums ir sava valsts, jābūt ir lepniem, pašapzinīgiem par to, un tā valoda ir jālieto. Ja to mēs nelietosim, mūsu vietā to nedarīs neviens cits un latviešu valoda, kaut vai tīri nosaukumā ar vārdu “Latvija”, ir ārkārtīgi cieši saistīta. Zūdot valodai, mēs nosacīti varam runāt par valsti.

Atskatoties uz latviešu valodu simt gados, valodnieki aicina Latvijas iedzīvotājus aizdomāties, ka savu valodu nevajag uzskatīt par pašsaprotamu.

Veisbergs pauž: “Es domāju vai nav tā, ka tad, kad ir liels spiediens un liela žņaugšana, ka tad mēs turamies, bet tagad, kad visi ceļi ir vaļā, valodas statuss ir augsts – tad cilvēki vairs par to nepiedomā, un tas liekas pilnīgi dabiski, bet tā nevajag, jo tas nav dabiski.”

Savukārt Vanags norāda: “Ja mums savas valsts nebūtu un ja tās kādreiz nebūs, tad arī nebūs latviešu valodas. Ja mēs gribam domāt par latviešu valodu, tad mums ir jādomā par savu valsti kopumā, lai būtu cilvēki, kas šeit dzīvo un kas runā, un māca saviem bērniem latviešu valodu.”

Valodas pētnieki Latvijas simtgadē aicina ikvienu atcerēties Latvijas neatkarības atgūšanas stāstu un atcerēties to, ka valoda un līdz ar to arī Latvijas valsts pastāvēs tik ilgi, kamēr ikviens rūpēsies par tās pārmantojamību – mācīs to saviem bērniem, bērnu bērniem.