4 komentāri

Izcilā Latvijas teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane šogad nosvinējusi 95. dzimšanas dienu. Viņas grāmata ”Ardievu, Atlantīda” – par dzīvi līdz karam un piedzīvotajām holokausta šausmām guvusi lasītāju atzinību un tulkota vairākās valodās. Tagad viņa ir izlēmusi, ka jātop arī otrai grāmatai par piedzīvoto padomju laikā.

Ar Valentīnu Freimani tikāmies Berlīnē, kur tagad ir viņas mājas. Cienot kino zinātnieces lūgumu, mēs sarunu nefilmējām, tomēr atmiņas un pārdomas par mūsdienām ir tik vērtīgas, ka noteikti vēlamies tās pastāstīt.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Berlīne ir viena no pilsētām, kurā auga Valentīna Freimane. Viņas tēvs kinostudiju “UFA”, kas ir viena no senākajām un tradīcijām bagātākajām kino kompānijām Vācijā un darbojas līdz pat mūsdienām, konsultēja juridiskajos un finanšu jautājumos, tāpēc ģimene dzīvoja arī Parīzē un Rīgā. Bērnībā arī veidojās mīlestība un izpratne par kino. Tagad kinozinātniece dzīvo tikai Berlīnē. 95. jubilejas gadā Valentīna Freimane domā par otras grāmatas rakstīšanu.

“Vēl šovasar man bija literārā tikšanās ar lasītājiem. Visur, kur es eju, visi man prasa, kā jūs dzīvojāt padomju laikā? Lasītāji saka, ka tagad, mēs zinām kā jūs tikāt audzināta, kādi bija jūsu uzskati. Kā jūs neiestādamās partijā, tomēr zinātnē kaut ko panācāt? Jums vajag uzrakstīt. Es redzu, ka cilvēki interesējas,” stāsta teātra un kino zinātniece.

Pirmā grāmata ”Ardievu, Atlantīda” ir par viņas bērnību, jaunību, ko pārtrauc karš un holokausts, kad tiek zaudēti vecāki, vīrs, visi radi, kad atrodas cilvēki, kuri nosargā Valentīnu Freimani, … kad viņai jāsāk citu dzīvi. Tagad esot laiks pārskatīt padomju gadus.

“Lai izdzīvotu tajā laikā, lai nesajuktu prātā, mums jau ļoti daudz bija jāapmiglo smadzenes. Man vienmēr bija tikai viens princips. Es samierinos, ka es nevaru rakstīt un darīt ko es gribu, bet to man neviens nekad nevar atņemt, ka to, ko es negribu, es nedarīšu. Un mani nevar ne ar ko iekārdināt. Viņiem tā domāšana bija tāda. Nu, Rīgas čekai, jūs jau zināt, ka pie vārda Maskava visi jau sāka trīcēt. Nekur nebija tādi roklaižas kā Rīgā,” atceras Valentīna Feimane.

Valentīna Freimane
kino un teātra zinātniece

“Ziniet, kāds teiciens bija, kad Maskavā griež nagus, tad Rīgā cērt pirkstus. Tāds teiciens bija un gribēja izkalpoties. Bet ja skatās uz tiem lietuviešiem, kas bija ļoti viltīgi, dabūja priekš Lietuvas daudzas tādas lietas, kas Latvijā [nav]… Nu, mēs taču katru sestdienu ar mašīnu braucām uz Lietuvu iepirkties. Viņiem viss bija, mums nekas nebija. Mums stāvēja pēc maltās galas stundām ilgi rindas. Lietuvā viss, ko tu gribi. Lietuvas čeka bija Maskavai iestāstījuši, ka sakarā ar lielo katoļu baznīcas ietekmi, ļoti daudz naudas jādod mākslai, jo māksla esot tas, it sevišķi teātris un kino ir tas ar ko tu vari pret baznīcu iestāties, pret baznīcas slikto iespaidu. Un bija izdabūjuši toreiz divreiz lielāku budžetu nekā Latvijā. Nu nevar pieļaut Lietuvā tādu partijas trūkumu kāds ir Latvijā. Nodevas viņiem bija uz pusi mazākas nekā Latvijai. Latvija baroja visu Ļeņingradas apgabalu ar visiem Veļikijiem Lukiem, visu apgabalu. Lietuvieši ne tik. Cilvēki domāja ar savām galvām, Latvijā, prasi tik, vēl divreiz vairāk atdos Maskavai. Un tāpēc visi skaitījās tie uzticīgākie komunisti, tas bija šausmīgi apkaunojoši.”

Tomēr arī pie milzīgās uzraudzības, propagandas un spiediena pret iedzīvotājiem, katras nozares profesionāļiem, Maskava bija tā vieta, kur radoši cilvēki jutās brīvāk nekā Latvijā.

“Ir interesanta tāda parādība, ko daudzi nesaprot, ka mums, inteliģences pārstāvjiem Maskavā nebija tikai sliktas varas, apspiedēju centrs, no otras puses tā bija arī tā vieta, kur varēja daudz brīvāk elpot. Tur bija arī augstas domāšanas cilvēki, kurus varēja sastapt un, kuri bija daudz drosmīgāki nekā mēs mājās un, ka mēs no viņiem gaidījām atbalstu pret padomju varu mākslas un kultūras jautājumos no viņiem. Un šis paradokss, protams, daudziem, pirmie, kuri to nevarēja saprast bija ārzemju latvieši, – viņiem bija tikai melns un balts – un ziniet, visi, kas bija studējuši Maskavā, slavēja skolas, pasniedzējus, atmosfēru, es piedāvāju tādu variantu. Es biju Rīgas kinostudijā Mākslas padomē daudzus gadus. Mēs taču atbalstu tiem scenārijiem, kurus mums grieza nost. Piemēram, filma “Es visu atceros, Ričard”, Lorencam, Maskava atbalstīja pret mūsu Latvijas čeku,” norāda kino un teātra zinātniece.

Kuras no padomju laika atmiņām, kuras daļēji Valentīna Freimane sauc par anekdošu krājumu būs grāmatā, vēl nezinām, bet viņas atziņa, ka arī vistraģiskākajos dzīves brīžos nedrīkst valdīt par sevi, bet jāsaglabā sava suverenitāte, garīgā brīvība un tas viņai ir arī izdevies.

Berlīnē ir daudzas vietas kara laika piemiņai. Arī šī holokaustā cietušajiem. Valentīna Freimene arī piedzīvojusi kara un holokaustu šausmas, taču viņa sevi par upuri neuzskata, bet par uzvarētāu. Viņasprāt brīvība ir ne tikai valsts stāvoklis vai iekārta, bet īpašība.

TOP komentāri

  • Anda Zahovska
    +4 +2 -2

    Anda Zahovska

    Kaunieties,taa teikt par loti gudru cilveeku,zinaatnieci,kura paarvalda daudzas valodas,izdod savas graamatas,ir kultuuras cilveeks.Taa teikt var tikai iists mulkis.

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Viegli pagatavojams rudenīgs saldums! Baltās šokolādes un ķirbju trifeles

Viegli pagatavojams rudenīgs saldums! Baltās šokolādes un ķirbju trifeles

Kas gan var būt vēl spilgtāks rudens vēstnesis par ķirbi? Jā, rudens tik tiešām ir klāt, un ar ķirbju piedāvājumu problēmu nav. Anna Panna no ”Gatavo 3” komandas aicina izmantot šo šobrīd tik bieži sastopamo ogu baltās šokolādes un ķirbju trifeļu pagatavošanai, kas būs gards pārsteigums gan ģimenei, gan viesiem.

Lasi vēl