Unikālā 25. marta deportāciju fotogrāfija uzjundī Ventspils puses deportēto atmiņas

0 Komentāru

Pirms 70 gadiem – 25. martā – Latvija piedzīvoja vēl vienu un arī kārtējo iedzīvotāju deportāciju uz PSRS nemīlīgākajiem nostūriem. Izsūtījumam tika lemti vairāk nekā 40 000 cilvēku tikai tāpēc, ka bija Latvijas patrioti vai nebija vēlami okupācijas varai.

Šajā piemiņas gadadienā vēsturnieku rokās nonākusi ārkārtīgi reta fotogrāfija no izsūtīšanas dienas, kas tās autoram varēja būt dzīvības cenā.

“Kā es ieraudzīju šito bildi, tas viss uzjundīja augšā atkal. Tu nostājies vēl vienreiz uz tām sliedēm un izjūti vēl to vilcienu, to sastāvu,” saka represētā Velta Kraulere.

Gadu laikā apslāpētās atmiņas Ventspils puses represētajos uzjundīja unikāls foto. Tajā kāds nezināms drosminieks fiksējis ešelonu Nr. 97339. Ar to pirms 70 gadiem deportēja 1161 vietējo.

Vienīgā deportāciju fotogrāfija, kurā tik tuvu redzami cilvēki un lopu vagoni uzņemta Ventspils stacijā. Tā renovēta, taču lielos vilcienos izskatās gluži tāda pati kā pirms 70 gadiem.

Rasma ir viena no unikālajā fotogrāfijā redzamās Kroju ģimenes meitām. Abas ar Veltu Krauleri vienā vagonā mēroja divu nedēļu garo ceļu uz Sibīriju.

“Rasma jau nodzīvoja, tā kā es teicu, viņa apprecējās, tas vīrs bija pēc “lāgera”, lēģernieks bija, notiesāts uz 25 gadiem, uz neatgriešanos dzīvesvietā. 91. vai 92. gadā atgriezās tikai,” stāsta Velta.

Tolaik 18 un 22 gadus vecās jaunietes uz vilcienu veda šķirti no ģimenēm. Visu tālo ceļu viņas nenojauta, ka tā dēvētajā izkraušanas punktā Marjanovkā satiks savu ģimeni.

“Zināju, ka tas ir uz neatgriešanos, mēs bijām pilnīgi pārliecinātas, ka notiks viss tas ļaunākais. Pieņēma to, pieņēma to, ka nu ardievu – ne tikai Kurzemīte, bet visa pasaulīte. Mēs bijām gatavi mirt. Mēs zinājām, par ko tas ir, – patriotisms,” bilst Velta.

Vienā no tā paša ešelona vagoniem brauca arī toreiz tikai 13 gadus vecais Gunārs Sedliņš. Četros no rīta viņa ģimeni pamodināja bruņoti vīri. “Es izlikos, ka esmu aizmidzis, kaut gan es visu redzēju, bet viņi pēc tam man teica, ka man ar jāceļas,” atminas Gunārs. Viņa vecākais brālis jau pirms tam bija arestēts un nosūtīts uz lēģeri Karagandā.

Gunārs Sibīrijā rakstīja vēstules. Sūtīja tās uz Latviju skolasbiedram. Daudzus gadus vēlāk, kad bērnības draugs jau bija miris, viņa sieva Gunāram vēstules atdeva atpakaļ.

Velta LNT TOP 10 pastāstīja, kādi Sibīrijas veikali izskatījās jau pēc Staļina nāves: “Tur jau vietējie badā dzīvoja, nerunājot par izsūtītajiem, šausmīgi apstākļi. Kad Hruščovs nāca pie varas, tad jau viss mainījās.”

Bet pirms tam – bads. Izmisumā ēsti arī kaltēti mēsli un utis. Bērna garšas kārpiņas glabā atmiņas par vārītu kartupeļu mizu garšu. Kādam tās ir tik spilgtas, ka citu reizi pat gribētos seno laiku gardumu atkal likt galdā.

Represētā Baiba Iļjina (dzimusi Tunne) stāsta: “Es atceros tādu zupu no biešu lapām. Man likās, ka liels gardums tas bija, jo tur kādreiz pielēja klāt kādu sūkalu, ne tikai ūdens tur bija.”

Tēta – Latvijas Centrālās padomes, kas koordinēja dažādās pretestības kustības, dalībnieka – teikto mammai atceras Baiba. Fricis Tunnis tika arestēts, mamma ar divām meitām – izsūtīta.

Savukārt toreiz otrās klases skolniece Ilga pēdējā ešelonā, kas izbrauca no Stendes stacijas, iekāpa kopā ar mammu, māsu un brāli. Viņiem visiem laimējās atgriezties mājās.

“Mēs izkāpām centrā un gājām atpakaļ līdz mājām. Brālītis teica, – šī nav mūsu māja, es teicu – nē, šī ir mūsu māja… Mēs domājām krieviski un runājām kaut kā latviski. Medskolā es pirmo pusgadu atbildēju krieviski, kaut man stāstīja visi dakteri, kas bija pasniedzēji, runāja latviski, bet atbildēt es nevarēju, tad pēc pusgada es runāju jau latviski,” atminas Ilga Ķire.

Raimonds Vējonis
Valsts prezidents

Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas iedzīvotāju deportācijas 1949. gada martā veica ne tikai tam tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti, savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un pašu novadnieki. Padomju vara un partija deva rīkojumu, bet Latvijas iedzīvotāji, starp tiem arī latvieši, bija tie, kas šo rīkojumu izpildīja.

Šie prezidenta vārdi represētajos raisījuši neviennozīmīgas sajūtas. No vienas puses, nav melots, no otras – vai ko tādu vajadzēja akcentēt 70. represiju gadadienā.

Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece Lelde Neimane saka: “Es gribētu apgāzt mītu par to, ka sarakstus stādīja uz vietu pagastos. Tā tas nebija. Paši pagasti par izsūtīšanu uzzināja pāris dienas iepriekš, jo viņiem bija jāmobilizē cilvēki, pajūgi. Viennozīmīgi mēs nevaram apvainot tikai vietējos, protams, viņi veica korekcijas.”

Par šīm korekcijām spilgtas atmiņas glabā represētie.

“Jā, vietējie bija līdzi, divi krievi un viens no izpildkomitejas. Zināms, protams. Ziru pagastā, kur mani vecāki, tas līdzbraucējs pašās beigās viņa meitu paņēma ar mazu bērnu un arī iesēdināja mašīnā, tur bija traģēdija tāda vēl. Tēvs piedalās pie līdzbraukšanas, pašās beigās vēl meitu paņem,” atceras Velta Kraulere.

Deportācijas ir noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma. Tomēr atjaunotā Latvijas valsts to lielākoties ir atstājusi uz katra paša sirdsapziņas.

Ventspils novada represētie ik nedēļu sanāk kopā, lai satiktos, pārrunātu un arī neaizmirstu.

0 Komentāru