Komentāri

Spilgts jūgendstila paraugs, savulaik svarīga inženierbūve un vēlākos gados rokmūziķu štābs – tāds ir Āgenskalna ūdenstorņa stāsts. Nozīmīgā celtne pēdējos gadus stāvējusi tukša un neizmantota. Sabiedrībai nupat izdevies pārtraukt izsoli, kas varētu apdraudēt torņa vēsturiskuma, tagad speciālai darba komisijai jālemj, kā ūdenstorni atdzīvināt. Celtnes likteni skaidrot devās Ilze Vēbere.

Pēdējo reizi savu patieso funkciju Āgenskalna ūdenstornis pildīja pirms vairāk nekā 40 gadiem. Vēlāk te mitinājusies remontbrigāde, telpas mēģinājumiem par labu atzinuši arī mūziķi. Tomēr jau labu laiku pilsētu nodarbina jautājums – ko iesākt ar šo Āgenskalna rotu?

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Pagaidām atbildes nav. Tukšs un neizmantots, kultūras piemineklis atrodas pašvaldības uzņēmuma Rīgas ūdens paspārnē, bet rūpes par torņa uzturēšanu vairāk ir kā apgrūtinājums. ”Rīgas ūdenim šis tornis ūdens apgādes vajadzībām sen vairs nekalpo. Uzskatām, ka nebūtu godprātīgi uz rīdzinieku maksājumiem par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem veikt torņa uzturēšanu,” norāda
Rīgas ūdens pārstāvis Arturs Mucenieks.

Pirms mēneša tika nolemts vēsturisko būvi pārdot izsolē, taču tā apturēta sabiedrības pretestības dēļ. Tagad izveidota speciāla darba grupa, kuras uzdevums ir līdz 1.septembrim tikt skaidrībā, kā izmantot šo savulaik svarīgo inženierbūvi.

Interese par jūgendstila laikmeta liecību ir visai liela, arī ideju netrūkst. Vieni uzskata, ka ūdenstornis varētu atdzimt kā muzejs, citi šeit redz smalku dzīvojamo māju. Mucenieks ir skeptisks – nepieciešami milzu līdzekļi, lai celtni padarītu apdzīvojamu.

”Šeit ir bijusi skaņu ierakstu studija. Biezās sienas ir labvēlīgas tam, lai šāda iestāde te varētu pastāvēt, bet jautājums ir cits – vai var uzturēt atbilstoša kārtībā,” tā Mucinieks.

Alises ielas ūdenstornis celts pirms 105 gadiem. Tā arhitekts Vilhelms Bokslafs projektējis daudzas pazīstamas ēkas, tostarp Mākslas akadēmiju un Jaunmoku pili, arī Alīses līdzinieku – Čiekurkalna ūdenstorni.

To, vai kultūras piemineklis paliks pašvaldības rokās vai tomēr tiks pārdots privātīpašniekiem, lems jau pieminētā darba grupa, taču viens ir skaidrs – jaunajiem iemītniekiem būs visai nelielas izpausmes iespējas, jo jāsaglabā vēsturiskais mantojums.

Pieminekļu uzraugi tomēr ir pārliecināti, ka ir iespējams rast risinājumu, kas apmierinātu visas puses.

”Funkcijas var būt dažādas. Jāpieiet radoši. Pēc likuma primāri kultūras pieminekļi aicināti izmantot zinātniskiem, pētnieciskiem, kultūras mērķiem. Ar to arī varētu sākt,” uzskata Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietniece Katrīna Kukaine.

Lielu potenciālu nozīmīgākajai celtnei saskata arī arhitekte Liene Griezīte, kas daudz domājusi, kā varētu atdzīvināt šo kultūras pieminekli. Investoriem interese par šo būvi ir bijusi, tomēr viņa atzīst, ka risinājumam jābūt gana atjautīgam.

Līdzīgs stāsts ir ar pārējiem – Čiekurkalna un Matīsa – ūdenstorņiem. Arī tie jau desmitiem gadu netiek izmantoti ūdensapgādei. Nelielu daļu iznomā biroju vajadzībām, taču būtībā šīs būves arī stāv tukšas.

Pasaulē līdzīgu vēsturisku ūdenstorņu jaunās dzīves mēdz būt ļoti dažādas – sākot no viesnīcām un dzīvokļiem līdz skatu platformām un mākslas galerijām.

Savu popularitāti atjauno džins: tradīciju stiprināšana, klasisku vērtību cienīšana vai mūsdienu garšas?

Savu popularitāti atjauno džins: tradīciju stiprināšana, klasisku vērtību cienīšana vai mūsdienu garšas?

Džina popularitāte pasaulē pieaugusi pēdējos 10 gados, bet Latvijā – tikai pēdējo gadu laikā. Pēc Starptautiskā Vīnu un stipro alkoholisko dzērienu reģistra (IWSR) 2017. gada datiem džina patēriņš 2016. gadā ir audzis par 15% (pret 2015. gadu). Šodien džins ir viens no populārākajiem un izplatītākajiem alkoholiskajiem dzērieniem pasaulē. Tam ir dažādi garšu veidi, tomēr vispopulārākais nemainīgi ir tradicionālais džins –  ar izteiktu un patīkamu kadiķogu garšu.

Lasi vēl