“Tur bija visi savējie…” Piemin 1991. gada Barikāžu laikā kritušos

1 komentārs

Barikāžu atceres pasākumos ļaudis pirmdien pieminēja 1991. gada 20. janvāri un padomju militāristu upurus – cilvēkus, kuri pirms 29 gadiem krita no omoniešu lodēm.

Valsts augstākās amatpersonas kopā ar barikāžu dalībniekiem atcerējās traģiskos Latvijas vēstures notikumus.

1991. gada janvārī Doma laukumā dega ugunskuri, šaurās Vecrīgas ieliņas bija aizsprostotas ar betona bluķiem un iedzīvotāji gatavojās iespējamam padomju armijas uzbrukumam. Arī pirmdien, tāpat kā pirms 29 gadiem, vecpilsētas sirdī iedegts ugunskurs.

1991. gada janvārī cilvēki barikādēs pavadīja nedēļu. Tie, kuri brīvprātīgi 1991. gadā piedalījās valsts neatkarības nosargāšanā, tā laika notikumus atceras spilgti.

Līdzi vedot smago tehniku, kā arī pārliecību, ka rīdzinieki nav pamesti vieni, galvaspilsētā ieradās cilvēki no visiem Latvijas reģioniem. Starp viņiem bija arī Spodris.

“Mēs sakārtojāmies un agri no rīta jau braucām, Saldū paņēmām vēl Cieceres skolas pedagogus un atbraucām šeit,” atminas barikāžu dalībnieks Spodris Mēness.

Toreiz skarbākie notikumi risinājās pie Iekšlietu ministrijas ēkas. Ministrijas ēkā iebruka specvienības OMON kaujinieki. Bija upuri. Bastejkalnā – skolnieks Edijs Riekstiņš, operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, divi milicijas darbinieki, kuri apsargāja ēku. Teorētiski upuru varēja būt vēl vairāk. Bez ieročiem, kailām rokām, bezbailīgi un gatavi atdot savas dzīvības par brīvu Latviju, tolaik galvaspilsētā bija sabraukuši ap pusmiljons cilvēku.

“Tur bija tā kopības sajūta; tas spēks visā tajā masā, kopējā. Tur bija visi savējie, kad jāiet, tad jāiet, tur nebija ko domāt. Skrējām pie radio nama, visi sastājāmies, sadevāmies elkoņos un nosedzām ar dzīvo spēku,” stāsta Spodris.

“Tajā laikā mēs tik tālu nebijām aizdomājušies, ar ko tas var beigties, bet nu, paldies Dievam, tas beidzās labi,” bilst barikāžu dalībnieks.

Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis tolaik strādāja milicijā. Viņš neslēpj, – toreiz Latvijas tauta parādīja savu vienotību, par spīti tam, ka neviens nezināja, kas notiks vēlāk.

“Nācās šo visu izdzīvot, pārdzīvot, saprast, no kurienes tu nāc un uz kurieni ej. Man nevienā brīdī nebija ne mazāko šaubu, tas zvērests, ko es biju devis milicijai, es viņu aizmirsu un devu zvērestu Latvijai,” saka Ķuzis.

29 gadi pagājuši kopš tām dienām, kad Latvijas stratēģiskos objektus Vecrīgā, kā arī Iekšlietu ministriju, valdības ēku un Latvijas Televīziju Zaķusalā sargāja tauta ar barikādēm. Bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš ir pārliecināts: “Mums iekšā tautā, nācijā ir milzīgs spēks. Tad, kad vajadzēs mobilizēties, mēs to varam parādīt pat ar plikām rokām.”

Pieminot vēsturiskos notikumus, valsts augstākās amatpersonas kopā ar bijušajiem barikāžu dalībniekiem pirmdien tikās atceres pasākumos. Bastejkalnā pie kritušo piemiņas vietām tika izvietotas godasardzes un nolikti ziedi. Skanot Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestrim, pieminot 1991. gada barikāžu gadadienu, ziedi tika nolikti arī pie Brīvības pieminekļa. Tiesa, šogad cilvēku, sevišķi jauniešu, bija krietni mazāk nekā citus gadus.

“Kas ir svarīgi vēl mūsdienās, – lai tomēr jaunā paaudze to atcerētos un mācītos. Man patiesībā bija žēl, ka, iededzot ugunskuru, bija tik maz skolēnu, jo es tomēr domāju, ka skolotājiem un skolas direktoriem nevajadzēja likt viņiem sēdēt skolas solā, bet gan piedalīties un mācīties to dzīves skolu,” saka aizsardzības ministrs Atis Pabriks (“Attīstībai/Par!”).

29 gadu senos notikumus ar dažādiem atceres pasākumiem pirmdien pieminēja arī citviet Latvijā.