Tiešsaistē atzīmē 30 gadus kopš janvāra barikādēm

2 komentāri

Latvijā pandēmijas dēļ šogad klusāk – tiešsaistē – atzīmē 30 gadus kopš 1991. gada janvāra barikādēm, vēsta TV3 Ziņas.

Tradicionāli, aizsākoties barikāžu Zaķusalā, kā arī Doma laukumā, parasti deg atmiņu ugunskuri. Taču Covid-19 apstākļos nav arī tā, jo šodien nemitīgi puteņo. Līdz ar to arī iepriekš ieplānotie trīsdesmitgades klātienes pasākumi nenotiek, tie pārcelti uz elektronisko vidi, kur dalībnieki dalās atmiņās.

Latvija ir to Eiropas valstu vidū, kam ne reizi vien vēlme pastāvēt bez citu varas, bija jāpierāda vairākkārt. To šodien akcentēja arī Valsts prezidents Egils Levits.

1991. gada janvāra barikādes bija uzskatāms pierādījums – pēc pusgadsimta Padomju Savienības sastāvā, tā vēlas brīvību.

“Tāpat kā 1918. gadā iegūtā neatkarība bija jāaizsargā Neatkarības karā, tāpat arī 1990.gada 4. maijā atjaunotā neatkarība bija jāaizsargā barikādēs,” atgādina Valsts prezidents Egils Levits.

Barikādes bija jāceļ pusgadu pēc neatkarības deklarācijas pasludināšanas. Tas notika pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā. PSRS armija toreiz centās bloķēt masu saziņas līdzekļus. Bija skaidrs, ka tas var atkārtoties Latvijā.

Bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks

“Kā visi mēs atceramies šo traģēdiju, 13. janvārī, uzbrūkot PSRS armijai, Viļņā gāja bojā 14 aizstāvji. Tad Dainis Īvāns aicina cilvēkus uz Doma laukumu aizstāvēt Augstāko padomi (AP), ja tas būtu nepieciešams.”

Un tieši šeit mēs varam runāt par tautas vienotību. Palikt mājās vai malā nozīmēja palikt nesaprastam. Šajos arhīva kadros redzams, kā sargāt valdības ēku paši pieteicās Latvijas bobslejisti. Vienu no viņiem, Zinti Ekmani, šeit atvedu vienā no iepriekšējiem gadiem.

“Šeit bija smilšu maisi, šinī stūrī dzots… Mēs vēl toreiz Vaznim teicām, kad tad mums dos tos ieročus – viņš, paga, paga, puiši mierīgi… Mums bija doma, ja tie miliči, kas stāv šeit, nebūs lojāli, rausim ieročus ārā un darīsim paši,” atminas Augstākās padomes aizsargs Zintis Ekmanis.

Kā savulaik intervijā atzina nesen aizsaulē aizgājušais tā laika Rīgas Iekšlietu pārvaldes priekšnieks Viktors Bugajs, viņš barikāžu laikā centās būt neitrāls. Taču darbiniekiem bija savas simpātijas.

“Ja pareizi atceros, tad no apmēram 4000 aktīviem milicijas darbiniekiem 2000 tikai tie, kas piekrita jaunajai ievēlētājai AP un virzībai uz valsts neatkarību. Pārējiem vai nu šaubījās, vai arī bija ideoloģiskie pretinieki,” norāda bijušais Latvijas Tautas frontes valdes loceklis Juris Strīpnieks.

Sabiedrības mērogā 1991. gadā pret neatkarību bija ap 400 000 iedzīvotāju. Pārsvarā tie, kas šeit uz dzīvi bija pārcēlušies okupācijas laikā. Vēsturnieks Edgars Engīzers norāda uz svarīgu niansi.

“Runājot par vienotību sabiedrībā, es gribētu akcentēt arī vienu mītu. Šī pretstāvēšana nebija etniska vai lingvistiska. Tā bija ideoloģiska. Saspīlējums bija starp demokrātijas atbalstītājiem un totalitārisma atbalstītājiem,” viņš akcentē.

Ilgus gadus jautājums – vai šodien tu arī ietu uz barikādēm – skanēja kā simbolisks, taču kopš notikumiem Baltkrievijā ieguvis citu jēgu. To akcentē arī Valsts prezidents.