Tiesībsargs rosina noteikt konkrētu termiņu, pēc kura cilvēkus vairs neievietos valsts sociālās aprūpes centros

6 komentāri
Tiesībsargs rosina noteikt konkrētu termiņu, pēc kura cilvēkus vairs neievietos valsts sociālās aprūpes centros
LAURIS AIZUPIETIS, F64

Tiesībsargs rosina noteikt konkrētu termiņu, pēc kura cilvēkus vairs neievietos valsts sociālās aprūpes centros, jo pašlaik skaidri redzama pašvaldību vājā griba attīstīt sabiedrībā balstītos pakalpojumus, informēja Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas konsultante Liena Eisaka.

Otrdien, 13. oktobrī, plkst. 11.00 tiesībsargs kopā ar biedrību “Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi” informēs par deinstitucionālizācijas procesu un valsts sociālās aprūpes centru realitāti Latvijā. Preses konference notiks klātienē Tiesībsarga birojā, Rīgā, Baznīcas ielā 25, 4.stāva zālē.

Eisaka stāstīja, ka saņemto sūdzību skaits un arī Tiesībsarga biroja pārstāvju novērojumi regulārās vizītēs ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās pierāda, ka līdzšinējā valsts politika nav vērsta uz pilnvērtīgu interešu nodrošināšanu un cieņpilnu attieksmi pret šajās institūcijās dzīvojošām personām.

Viņa norāda, ka cilvēka tiesības dzīvot neatkarīgu un cieņpilnu dzīvi liekas pašsaprotamas, tomēr vairākus gadu desmitus tieši šīs tiesības netiekot attiecinātas uz cilvēkiem, kuri bez citu atbalsta nespēj dzīvot patstāvīgi.

Par to liecina fakts, ka Latvijas sociālās aprūpes sistēma piedāvā galvenokārt aprūpi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, nevis cilvēku dzīvesvietās. Rezultātā Latvijā ir izveidojies samērā liels cilvēku loks, kas savu mūžu pavada, dzīvojot izolēti no sabiedrības, institucionālās aprūpes rezultātā pilnībā vai daļēji zaudējot savas iepriekšējās dzīves iemaņas un, pats bēdīgākais, arī savas dzīves jēgu, norādīja Tiesībsarga biroja pārstāve.

“Lielākoties valsts sociālās aprūpes centros dzīvojošo cilvēku dzīvi par dzīvi nemaz nevar nosaukt. Tā ir eksistēšana. Līdz nāvei. Kāds reiz šīs iestādes trāpīgi nodēvēja par nomirtuvēm. Tiek nodrošināta pajumte, gulta, ēdiens. Ir ieguldīta milzu nauda, pieņemti papildu darbinieki. Bet pats galvenais – cieņa – ir izpalicis,” secina tiesībsargs Juris Jansons.

Kopš 2015.gada Labklājības ministrija (LM), sadarbībā ar Latvijas plānošanas reģioniem un pašvaldībām īsteno projektu, lai ieviestu deinstitucionalizāciju jeb attīstītu sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus pašvaldībās.

Tiesībsarga birojā norādīja, ka ar projekta palīdzību vajadzētu veicināt Latvijas virzību uz sabiedrībā balstītu pakalpojumu pieejamību, lai ikviena persona varētu dzīvot mājās ģimeniskā vidē, saņemot nepieciešamo atbalstu parastā mājoklī vai grupu mājā. Tādējādi, novēršot situāciju, ka personām ar garīga rakstura traucējumiem ir jāpārceļas uz dzīvi sociālās aprūpes institūcijās, jo nav nodrošināts nepieciešamais atbalsts dzīves vietas pašvaldībā.

“Lai arī deinstitucionalizācijas projektam vajadzētu būtiski uzlabot cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem dzīvi, sabiedrībā balstītu pakalpojumu pieejamību un to kvalitāti, šāds rezultāts joprojām nav sasniegts,” uzskata biedrības “Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi” valdes priekšsēdētāja Inga Šķestere.

Viņa norāda, ka cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem netiek ne plānoti, ne veidoti pakalpojumi, lai nodrošinātu normālu dzīvi sabiedrībā. Īpašas bažas rada situācijas ievērojama pasliktināšanās valsts sociālās aprūpes centros, kas būtiski ietekmē tajos dzīvojošo cilvēku dzīves kvalitāti, norāda Šķestere.

2020.gada 31.martā ir apritējuši

desmit gadi kopš Latvijā ir stājies spēkā likums “Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām” un pieci gadi, kopš LM īsteno Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansētu projektu deinstitucionalizācijas jomā.