“Tas ir sirds jautājums.” Arvien biežāk no dzīvnieku patversmēm tiek adoptēti suņi seniori

1 komentārs

Arvien biežāk no dzīvnieku patversmēm tiek adoptēti ”bezcerīgākie” suņi seniori, kuriem agrāk bija ļoti mazas cerības uz jaunām mājām.

Dzīvnieku patversmes “Ulubele” brīvprātīgie – Kārlis Zariņš un Ieva Rusiņa – pieņēmuši lēmumu adoptēt divus suņus – 13 gadus veco Čiru un 11 gadus veco Riko.

Pat no muguras var redzēt, ka šie suņi ir laimīgi. Bet, ieraugot Riko un Čiras purniņus, kuri saviem jaunajiem saimniekiem Ievai un Kārlim blakus jūtas drošībā, tas pavisam kļūst skaidrs. Kaut gan staigāšana pa ielām joprojām ir kaut kas līdz galam neierasts.

Abi dzīvojuši laukos pie kundzītes, kura pirms nepilniem diviem gadiem nomira, bet mamma Čira un dēls Riko nokļuva patversmē. Tāpēc staigāt pa ielām galvaspilsētā, kur brauc arī sabiedriskais transports, ir izaicinājums abiem, bet pie mājas viņi jūtas daudz drošāk. Var pat parādīt, ko astoņu mēnešu laikā, kopš ir nonākuši jaunajā ģimenē, ir iemācījušies.

Ievai ļoti labi padodas suņu dresūra, kas noder arī ikdienā.

Kārlis ar Ievu sākumā bija tikai brīvprātīgie “Ulubelē”, bet vēlāk nobrieda, ka grib kādu suni arī paņemt. Abi, protams, neplānoja ņemt no patversmes divus suņus seniorus, bet sirdij nepavēlēsi.

“Tas ir sirds jautājums. Kā attiecībās ar cilvēku, ar kuru tas klikšķis notiek un ar ko tas nenotiek… Un šajā gadījumā tas ir noticis,” stāsta Kārlis.

Kad abi bija izdomājuši, ka ņems abus, jo tas bija arī patversmes nosacījums 11 gadus veco dēlu ar 13 gadus veco mammu nešķirt vienu no otrā, tad Kārlis pats ir uzbūvējis abiem māju.

“Samērījām suņus, internetā var atrast, cik lielam ir jābūt, lai neķeras galva, kājas un lai ir ērti gulēt, kā arī lai nav par lielu un viņi nevar izsalt, sazāģējam un sataisījām,” stāsta Kārlis.

Gan Ievai, gan Kārlim bija skaidrs, ka abiem suņiem ir maz izredžu atrast jaunus saimniekus, jo viņi ir pieraduši dzīvot ārā, vajadzīga dzīvošana privātmājā, turklāt abi ir senioru gados, kaut gan gan Riko, gan Čira tādi neizskatās, un jaunie saimnieki savu izvēli nenožēlo.

“Tu skaties uz viņiem un neredzi, ka viņi ir seniori. Tu redzi personības un viņu raksturus, un tas – nevis cik viņiem ir gadu un kā izskatās… Piemēram, kāds var domāt, ka Čira ir “brāķis”, jo viņai ir salauzta aste. Tādas lietas tu neievēro, tas nav vairs svarīgi,” bilst Ieva.

Abi suņuki ļoti labprāt spēlējas ar saimniekiem, bet Riko sirdī ir kā liels bērns, Ieva saka. Turklāt viņam kā kaķim ļoti patīk, kad viņu glauda un paijā. Un arī pats labprāt sniedz savu mīlestību.