Spēli “Kendama” liegušās skolas varētu mainīt domas

Pievienot komentāru
Spēli “Kendama” liegušās skolas varētu mainīt domas
PIXABAY

Jauns pavērsiens spēles ”Kendama” cienītājiem – Rīgas Valda Zālīša pamatskola, kas bija viena no tām, kas spēli aizliedza, tagad apsver domu lēmumu atcelt.

Skola pati saceltās ažiotāžas dēļ tagad situāciju nevēlas komentēt – esot saņemti daudzi naidīgi komentāri un attieksme.

Kopš Latvijā parādījusies mode spēlēt “Kendamu”, skolotāji novērojuši, ka bērni daudz mazāk pavada laiku pie datoriem un telefoniem. Arī aptaujātie skolēni atzinīgi novērtē iespēju to spēlēt skolā.

Piemēram, Rīgas 64. vidusskolas sākumskolā atzīst, ka, pateicoties šai spēlei, bērni kļuvuši daudz aktīvāki.

Katrai izglītības iestādei pašai jāpieņem lēmums – ļaut vai neļaut spēlēt kādu spēli – un katrai skolai var būt savi apsvērumi, šādu viedokli pauž klīniskā psiholoģe Inese Lapsiņa, taču, viņasprāt, tieši skolu darbiniekiem būtu jāskatās, lai bērns nenodarītu sev pāri.

Inese Lapsiņa
klīniskā psiholoģe

Ir pieaugušie, kas monitorē, kas notiek skolā, pieskata situāciju, pieiet un izskaidro situācijas, ja tās kļūst bīstamas. Piemēram, ja divi bērni sāk ar šo rotaļlietu kauties, tad pieiet klāt un saka: “Stop! Ievērojiet distanci!” Tad tam nevajadzētu būt problemātiski.

Tikmēr spēles ”Kendama” kustība vēršas plašumā. Bijušais BMX frīstaila braucējs un ”Kendama” kultūras Latvijā aizsācējs Ingus Rutulis māca jauniešiem veikt trikus ar šo rotaļlietu. Neplānoti izveidojies bezmaksas brīvā laika pavadīšanās pulciņš, viņš smej. 50 kvadrātmetru lielajā telpā parasti pēc skolas uzturas 30, 40 un pat 50 bērni.

“Astoņu mēnešu laikā, kopš sākām to kultūras izveidi Latvijā, nedomājām, ka gada laikā tiksim līdz tādam līmenim, kāds ir šobrīd. Liels prieks, ka jaunieši ir “pavilkušies” uz to visu, socializējas viens ar otru, nesēž tik daudz pie telefoniem,” uzskata Rutulis.

Jāatzīst, ka Latvija ir viena no tām valstīm, kur “Kendama” šobrīd ir ieguvusi ļoti plašu popularitāti.

”Kendama” ir japāņu tradicionālā rotaļlieta. Latvijā to galvenokārt iecienījuši 4., 5. un 6. klašu skolēni.