Slepens valdības salons, pastāvīgs deficīts un garas rindas – Rīgas Centrālais universālveikals aizvadītajā gadsimtā

1 komentārs

Pagājušais gadsimts mētāja Latvijas dēlu dzīves un bieži lika pielāgoties atkal jau kārtējam režīmam. Viens no tādiem bija arī brīvvalsts laikā dzimušais un patriotiskā garā audzinātais Uldis Lasmanis. 

Padomju režīms saimniekdēlu ne tikai izdzina no mājām, bet politiski apsūdzēja par mēģinājumu atgūt dzimtai piederošo mantu, kas nu bija pasludināts par padomju īpašumu.

Lasmani notiesāja un izsūtīja. Atgriežoties Latvijā, viņa biogrāfijas dēļ jebkāda karjera šķita neiespējama. Bet saimniekdēls spēja pielāgoties padomju sistēmai, nokļūt augstā postenī tirdzniecības flagmanī, lai vēlāk padomju sadzīvi visā tās krāšņumā aprakstītu savā grāmatā “Dēla gadsimts”.

Nākamgad Uldim Lasmanim būs 90 gadu. Viņš dzimis vienlaikus ar Latvijas Armijas ekonomiskā veikala pirmsākumiem, kad Bermonta cīņu laikā Latvijas armijas karavīrus bija jāapgādā ar visu nepieciešamo. Jaunu elpu ekītis piedzīvo 30. gadu beigās, kad Ministru prezidents Kārlis Ulmanis lika nojaukt desmitiem vēsturisko ēku Vecrīgā un uzbūvēt daudzas jaunas, lai rādītu savas valdīšanas diženumu. Tāpat kā kara muzeju, arī veikala ēku projektēja virsnieks, arhitekts un Ulmaņa draugs Artūrs Galindoms.

Uldis Lasmanis
bijušais Rīgas Centrālā universālveikala direktora vietnieks, grāmatas “Dēla gadsimts” autors

Faktiski visu vadīja Balodis un Galindoms. Arhitekts Galindoms bija Ulmaņa bataljonā – tur Kurzemē, kad viņš bija vācu pakļautībā. Kaut kur pie Tukuma iepazinušies – atradu es citos dokumentos. Man šķiet, ka Ulmanis ar Galindomu bija draugi. Un Galindoms projektēja ne vien veikalu, bet arī muzeju!

Ulmaņlaikā veikals bija atvērts visiem, militārpersonas saņēma atlaides. Tām ļauts pat nemaksāt nodokļus. Par Armijas ekonomiskā veikala krāšņumu liecina atstātā monogramma, kas ieslēpta augšstāva griestu rotājumos. Ulmaņlaiku spožumu centās saglabāt Uldis Lasmanis, kurš noslēpjot neērtos faktus savā biogrāfijā, padomju gados kļuva par vienu no galvenajiem veikala dzīves organizatoriem.

Padomju ērā Rīgas Centrālais universālveikals bija vizītkarte sociālisma sasniegumiem. Taču aiz ārējās fasādes un glīti ģērbtajām pārdevējām slēpās nabadzība. Bija pastāvīgs deficīts, trūka elementāru preču – apavu, bērnu ratiņu, arī pārtika. Cilvēki stundām stāvēja rindās un bieži veikalu atstāja bez kārotā.

“Tā šturmēja, kā šturmēja radioaparātus, televizorus… es biju pārdevējs. Kā Baltijas jūras flotes vads skrēja priekš komandiera nopirkt klavieres. Galvenais, – viņi skrēja kādu nedēļu vai divas, viņi zināja, ka vagons būs, bet nezināja, kam pienāks! Un katru dienu viņi stāvēja lejā pie durvīm. Kad atvēra lejā durvis, tad drāzās augšā uz ceturto stāvu un iestājas rindā,” atminas Lasmanis.

Visus apgādāt nevarēja, tāpēc Lasmanis palīdzēja teātriem un operai. Vēlāk sēdēja ložā un baudīja mākslu.

“Kas attiecas par aktrisēm un teātriem, teātriem bija zināmi limiti uzvedumiem, drēbēm. Drāmas teātris nāca. Opera nāca. Artmane nāca, viņai nabadzītei liela kāja. Es Artmani vedu iepirkties noliktavās. Kad viņiem bija komandējumi uz ārzemēm, tad teātri piešķīra viņiem iespēju pie mums iegādāties speciāli,” atceras Lasmanis.

Vadošos amatos veikalā tika celti tikai kompartijas biedri. Pēc Maskavas parauga 70. gados zem universālveikala dāvanu sekcijas atvēra slepenu valdības salonu, kurā varēja iepirkties vienīgi centrālkomitejas vadošās amatpersonas, viņu ģimenes un delegācijas. Uz Rīgu brauca arī Centrālkomitejas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva meita.

Izbraukt ārpus savienības robežām Lasmanis nevarēja, tāpat kā neuzmanīgi spriedelēt par nedrošo situāciju padomju hierarhijā, pieminēt badu vai aizgājušo laiku spožumu. Padomju iekārtai viņš bija spējis pielāgoties un jutās pat stiprāks par čeku. Valsts drošības komitejas aicinājumu kļūt par pastāvīgu ziņotāju Lasmanis noraidīja.

2000 cilvēku lielajā kolektīvā Lasmanis nešķiroja cilvēkus pēc partejiskās piederības vai tautības. Universālveikalā vadīja obligātos propagandas pulciņus. Un karojošā ateisma vietā savus darba kolēģus faktiski izglītoja par vēsturi.

Lasmaņa politiskā sodāmība 80. gados tomēr atklājās. Savu nebrīvē pavadīto laiku, tāpat kā universālveikala padomju gadus, viņš detalizēti aprakstījis izdevumā “Dēla gadsimts”.

Mūža nogali Lasmanis veltījis izsūtīto un politiski sodīto novadnieku jēkabpiliešu dzīvesstāstu pētniecībai, par ko arī saņēmis vienu no augstākajiem valsts apbalvojumiem.

1 komentārs