Rundāles pils ilggadējais direktors: Brīnos, ka uz simtgadi nebija programmas, kas atbrīvo Latviju no padomju graustiem

Pievienot komentāru
Rundāles pils ilggadējais direktors: Brīnos, ka uz simtgadi nebija programmas, kas atbrīvo Latviju no padomju graustiem
KASPARS KRAFTS, F64

Aizritējis aptuveni gads, kopš Rundāles pils saimnieks un dvēsele, par hercogu dēvētais, Imants Lancmanis pēc pils atjaunošanas darba beigām nodevis savas pilnvaras jaunajai direktorei un devies pensijā.

Pils atjaunošanai Lancmanis veltījis visu savu dzīvi kopš 1964. gada, kad vēl kā Latvijas Mākslas akadēmijas students nonāca tolaik sagandētajā un izpostītajā baroka pilī.

“Šis gads pagāja ļoti spraigi un reizē – ļoti komfortabli. Tas bija tā interesanti, ka daži iedomājās, ka Lancmanim nu būs šausmīgās dvēseles mokas, bet, man jāatzīstas, ka nekādu moku nav. Es patiešām baudu šo periodu, bet – ne kā brīvības periodu. Man prātā nav iet makšķerēt vai sauļoties. Es to neprotu, un mani tas neinteresē, bet es varu darīt to, ko es gribu.”

Lancmanis atzīst, ka viņa ikdiena šobrīd tiekot dalīta starp rakstīšanu un gleznošanu. Šīs sev tuvās lietas līdz šim nācies atstāt otrajā plānā, veltot laiku tikai Rundāles pilij.

Arī pēc došanās pensijā Lancmanis ir saistīts ar Rundāles pili kā brīvprātīgais. “Es nejaucos, ja man nejautā. Es esmu redzējis, cik grūti ir muzeju direktorēm iziet no statusa. [..] Beigu beigās, ja es jauktos iekšā, kas notiktu ar manu gleznošanu, vai es varētu mesties mākslas pasaulē tik dziļi, ja man būt jādomā par pils jumtu celiņiem… Vienīgi esmu klāt eksponātu iegādei interjera harmonijas radīšanai. Esmu blakus.”

Vai valstiski un lokāli arī šobrīd tiek domāts, kā vēsturiskus objektus padarīt par pelnošiem?

“Jebkura vieta Kurzemē, Vidzemē, Latgalē var piedāvāt spožu programmu, ja dabisko, ekoloģisko piespēlē klāt kulturālām lietām: pilis, muzeji, vecpilsētas. Kuldīga ar pirmatnējo un autentiskumu. Jāprot to visu ir kombinēt, un, man liekas, ka tas notiek. Vienīgais, kas traucē, ir naudas trūkums. Pavisam sarežģīta lieta. Ja vairāk varētu ieguldīt, īpaši – pieminekļu uzturēšanā. Ir daudz muižu, uz kurām nedrīkst ļaut braukt, lai neieraudzītu ar šausmām, kādas murgainas ainas var ieraudzīt, kas ir pamesti midzeņi, un nav vēlme attīrīt Latviju, kas ir silikāta ķieģeļu korpusi un mežonīgi elementi, kas Latviju degradē. Es brīnos, ka uz simtgadi nebija programmas, kas atbrīvo Latviju no padomju graustiem.”

Saruna ar Imantu Lancmani