Rīgas Ģipša fabrika un rīģipsis – Latvijas industriālā varējuma apliecinājums

2 komentāri

Turpinot sižetu sēriju “Lepni Latvijā”, TV3 Ziņas pievēršas Rīgas Ģipša fabrikai un rīģipsim. Latvija bija pirmā kontinentālajā Eiropā, kur šādu būvmateriālu, ģipškartona plāksnes, sāka ražot.

Rīgas Ģipša fabrikas pirmsākumi meklējami jau 19. gadsimta otrajā pusē. Šeit ražoja krāsns podiņus, krītu, ģipsi un tā izstrādājumus, darbību turpinot līdz pat Otrajam pasaules karam.

Ģipša fabrika ilgu laiku biju nosaukta tās vadītāja – vācbaltieša Paula Bēma – vārdā. Firmas pirmsākumi rodami 1859. gadā – Paula Bēma vectēva dibinātajās ģipšakmens lauztuvēs tagadējā Salas pagastā.

Uzņēmumam bija vairākas saistītas ražotnes, tomēr zināmākais objekts – krīta un ģipša fabrika – atrodas Ķīpsalā, Balasta dambī. Vēsturiski ģipša fabrika tika izveidota pašā Daugavas krastā. Tā nebija nejaušība, tas darīts tādēļ, lai baržās pa upi uz rūpnīcu varētu vest nepieciešamos materiālus.

Gadsimtu mijā uzņēmums “Pauls Bēms” jau kļuva par līderi krāsns podiņu ražošanā visā Krievijas impērijā. Fabrikas ražojumi bija izstādīti Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901.gadā. Viens no šādiem eksponātiem – podiņu krāsns Jaunmoku pilī – iekļauts valsts kultūras pieminekļu sarakstā.

Pirmā pasaules kara laikā kompānija darbību apturēja, taču tad tā atdzima no jauna. Brīvas Latvijas laikā uzņēmumam gan bija problēmas ar noietu, tāpēc nācās samazināt gan krīta, gan krāsns podiņu ražošanas apmēru.

Taču jauns pavērsiens stāstā notika pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad sāka ražot ģipškartona sienas plātnes jeb rīģipsi. Šis daudzviet pasaulē populārais būvmateriāls rīģipsis savu nosaukumu guvis no vārdiem “Rīga” un “ģipsis”.

Ruta Švinka
RTU profesore

Šī bija pirmā rūpnīca Eiropā, kur sāka ražot šādu lētu, relatīvi vieglu celtniecības materiālu. Jāsaka, ka mūsdienās šī ģipškartona ražošana principā ne ar ko neatšķiras no trīsdesmito gadu beigās esošās ražošanas tehnoloģijas.

Rīģipsis bija nozīmīgs eksporta produkts, savu pievilcību būvniecībā nav zaudējis arī mūsdienās.

“Pirmkārt, tas ir lēts, salīdzinot ar visiem citiem būvmateriāliem. Otrkārt, tas ir ērti lietojams. Paņemam gatavu plāksni, to piestiprinām pie sienas. Piedevām komplektā pārdot arī speciālus leņķus, ar kuru piestiprināt. Nav nekādu problēmu,” norāda Švinka.

Bēmu ģimene uzņēmumu vadīja vairākās paaudzēs, taču, sākoties Otrajam pasaules karam, izceļoja un pēcāk savus īpašumus zaudēja, kad padomju vara tos nacionalizēja.

PSRS laikos Rīgas ģipša fabrikā bija padomju armijas veļas mazgātava, bet, Latvijai neatkarību atgūstot, darbība tās teritorijā vairs nenotika. Tomēr ar to fabrikas stāsts nebeidzās.

Rīgas ģipša fabrika izceļas ne tikai ar savu industriālo mantojumu. Tā arī ir pirmā vieta Latvijā, kur šāda kādreizējā rūpnieciskā teritorija pārveidota modernos apartamentos, tā sauktajos loftos.

Šo projektu attīstīja un šī gadsimta sākumā pabeidza uzņēmējs, bijušais politiķis Māris Gailis. Par labu projektam runāja gan atrašanās vieta, gan tā industriālais mantojums, kas būvniecībā pēc iespējas saglabāts.

Māris Gailis
uzņēmējs, ekspolitiķis

Skursteni saglabājām. Tā ir eleganta vertikāla zīme, ļoti maskulīna zīme. To nācās restaurēt, augšējo daļu pārbūvēt. Skurstenis pilda arī funkcionālu lomu, tur ir ventilācija pieslēgta. Lofti ir pazīstamie jau no 70. gadiem. Sākās Ņujorkā, kad mākslinieki, radoši cilvēki ievācās pamestās industriālās telpās. Brauca ar lieliem liftiem ar saviem “Harley Davidson”. Tur ir romantika.

Mūsdienās reti kurš zina par firmu “Pauls Bēms”. Ražošanas iekārtas ir zudušas, taču augstais ķieģeļu skurstenis virs Balasta dambja joprojām atgādina par Latvijas industriālo varējumu.

 

2 komentāri