Režisors Mārtiņš Eihe Valmierā uzved lugu par mežameitām

Komentāri

“Jāiet mežā!” – šādu lēmumu pēc Otrā pasaules kara bija spiestas pieņemt daudzas latviešu sievietes, kuras jaunajai varai atteicās nodot savējos – tos, kuriem palīdzēja kara laikā.

Šodien ieklausīties šo sieviešu stāstos ar jaunas izrādes palīdzību aicina režisors Mārtiņš Eihe. Un Latvijai tās simtgadē režisors vēlas uzdāvināt arī izrādi vai filmu par “Oligarhu sarunām”.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Šādas neiespējamas izvēles priekšā nostādītie nolēma iet nezināmu un biedējošu ceļu – dzīvot mežā. Nacionālo partizānu dzīves pamatā bija stingra konspirācija, ko nācās pieņemt un ievērot arī sievietēm. Faktiski, viņas kļuva par situācijas ķīlniecēm vairāku gadu garumā. Bija jāsarod ar gaužām neērtajiem dzīves apstākļiem bunkuros un neizturamām gaidām. Gaidām, kad no rietumiem ieradīsies palīgi.

Izrāde vēsta par pilsonisko pretošanos. Režisors uzsver, ka par to šodien tiek nepieklājīgi maz runāts.

Mārtiņš Eihe
režisors

Mūsu valstij nav ļoti svarīgi runāt par tiem cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā pretojās padomju varai. Tāda zināma privilēģija ir, strādājot teātrī, ka pārsvarā tu vari runāt par tām lietām, kas ir svarīgas pašam un man šī situācija, sākot jau no Krimas aneksijas brīža, ir visu laiku bijusi tāda.

Par šo vēstures tēmu Eihe ar skatītājiem nolēmis runāt izrādes vēstījumam pietuvinātā, intīmā vidē. Šoreiz tā nav pat teātra mazā zāle, bet gan bunkurs. Telpa smeldzi sajust palīdz ne tikai skatītājiem.

Lote Katrīna Cērpe
“Maziņais” lomas atveidotāja izrādē “Meža meitas”

Ir mazliet pagrūti iedomāties tos reālos apstākļus, kādos viņiem nācās dzīvot. Bet mēs arī braucām skatīties bunkuri Daiņkalnos un bijām arī Cēsīs čekā – tas arī, protams, palīdzēja vairāk saprast visu.

Pirms apmēram 60 gadiem daudzi latvieši atteicās sadarboties ar čekistiem. Taču daudzi arī izvēlējās iet vieglāko ceļu. Izrādes režisors neslēpj savu nostāju, ka “čekas maisi” beidzot būtu atverami, lai vairs neviens nevarētu manipulēt ar tiem, kurus reiz izmantojis cits režīms. Taču vai šodien mūsu tautieši spētu būt tik drosmīgi un vienoti kā nacionālie partizāni, Eihe šaubās. Pie labiem dzīves apstākļiem ātri pierodot. Tamdēļ padomā jau ir nākamais projekts. Vēl nav skaidrs, kādā formātā, bet ir vēlme cilvēkiem parādīt “Oligarhu sarunas”.

”Oligarhu sarunas” varētu būt Eihes dāvana Latvijai tās simtgadē. Un arī citiem viņš novēl svinēt svētkus ne vien ēdot un dzerot, bet ieguldot darbu, lai mūsu valsti padarītu kaut par kripatiņu labāku.

Lasi vēl