Režisors Mārtiņš Eihe: Par vēsturi ir vērts runāt, skatoties nākotnē

Komentāri

“Iet mežā” – šādu lēmumu pēc Otrā pasaules kara bija spiestas pieņemt daudzas latviešu sievietes, kuras jaunajai varai atteicās nodot savējos – tos, kuriem palīdzēja kara laikā.

Šodien, kad pasaulē atkal sāk pieņemt domu par kara neizbēgamību, ieklausīties šo sieviešu stāstos ar jaunas izrādes palīdzību aicina režisors Mārtiņš Eihe. Un tas nav viss, Latvijai tās simtgadē režisors vēlas uzdāvināt izrādi vai filmu par “oligarhu sarunām”. Uz Valmieras drāmas teātri tikties ar Mārtiņu Eihi devās TV3 Ziņu korespondente Danuta Juste.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Izrāde šoreiz ir par sievietēm, kuras pēc kara palīdzēja nacionālajiem partizāniem. Kāpēc ir svarīgi runāt par karu, par vēsturi?

Par vēsturi ir vērts runāt, skatoties nākotnē. Jo runāt par to tikai vēstures pēc, vai vienkārši svinēt, vai bēdāties par vēsturi, manuprāt, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Ja no vēstures nemācās, kāpēc kaut kas ir noticis, lai izvairītos no līdzīgām situācijām, tad runāt par vēsturi nav jēgas. Es gan nezinu, vai citiem, bet man tas ir svarīgi. Tāda zināma privilēģija ir, strādājot teātrī, ka pārsvarā varu runāt par tām lietām, kas man pašam ir aktuālas. Tad, kad līdzīgas lietas notika Gruzijā, tas likās baigi tālu, kaut kur prom kalnos. Kad tas atkārtojās, okupējot Krimu, man kļuva svarīgi runāt par to, kas mūsu vēsturē ir noticis iepriekš un domāt par to, kādu iespaidu tas atstās uz mūsu nākotni.

Ko jūs pats sev ieguvāt, strādājot pie šīs izrādes? 

Nē, nu tas ir skaidrs, ka mēģinājumu procesa laikā vairāk mēģinu saprast tos cilvēkus, situāciju, kurā viņi nonākuši, patiesībā, pat bezjēdzību un bezcerību, ar kādu viņi dodas iekšā mežā. Varbūt dažiem ir kaut kāds lielāks mērķis, bet lielākā daļa no viņiem tomēr ir situācijas ķīlnieki, kuri dažādu iemeslu dēļ dodas uz mežu. Otra lieta – aizbraucot uz Daiņkalniem un apskatoties piemiņas vietu un bunkuru, secināju, ka mūsu valstij nav svarīgi runāt par tiem cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā pretojās padomju varai. Mums par leģionāriem vienmēr ir plēšanās situācijas dēļ, kad nevar saprast, kurā pusē viņi bija. Bet šie cilvēki, kuri devās mežā, nevis iesaistījās bruņotā pretošanās, devās mežā, lai sagaidītu, kad valsti atbrīvos. Tā ir nerunāta tēma par pilsonisko pretošanos dažādos veidos.

Kādi bija šie cilvēki, kuri iegāja dzīvot mežā?

Katrs savādāks. Bija tādi, kuri mežā iemuka no bailēm, bija tādi, kuri to darīja apzināti, tā kā Melnā Jātniece (ed. – īstajā vārdā Antonija Žmuidiņa), kura zināja, ko viņa dara, kur viņa iet, un kādas tam būs sekas. Bet es domāju, ka tie bija tikpat ikdienišķi cilvēki, kā šodien. Tajā ikdienas burzmā, kas tajā laikā bija, mēs viņus nekādā veidā neatšķirtu.

Vai ir vēl kādas paralēles, ko varam vilkt ar tiem laikiem un šodienu?

Ir tāds mīts, ka mēs kā tauta mākam saliedēties ļoti grūtos brīžos.. tas ir arī darbojies, bet es nezinu, kā tas būtu šobrīd. Man nav tādas pārliecības par lielāko tautas daļu. Mēs jau esam diezgan izlutināti ar to komfortu, kādā dzīvojam. Nedomāju, ka mēs būtu spējīgi kolaborēt, ja mums apsolītu nezaudēt esošās fiziskās lietas, piemēram, mājas, mašīnas, ieņemamos amatus.. Es domāju, ka daudzi pat nedomājot pieņemtu iespēju sadarboties.

Izrādes varones daudz piemin čekistus. Arī šodien daudz par viņiem runājam. Vai čekas maisi būtu beidzot jāatver? Un ko domājat par neviennozīmīgi vērtēto VDK izpētes komisiju?

Mēs nevaram spriest par komisijas darbu, jo mēs tur nepiedalāmies. Tās vienkārši ir spekulācijas, ko savā labā izmanto dažādi cilvēki. Es gan nezinu, kā ir Igaunijā, bet Lietuvā visi tie dati ir publicēti un neviens tādēļ nav nogalināts, bet viņi ir tikuši vaļā no šīs te nezināšanas sērgas. Es esmu par to, ka mums ir vajadzīga skaidrība. Mums kā valstij ir svarīgi, lai ar šiem cilvēkiem vairs nevarētu manipulēt ne tie, kas šobrīd ir pie varas, ne arī citi spēki. Cilvēkiem tāpat vienmēr paliek iespēja to apstrīdēt tiesā, mēs taču dzīvojam daudz maz tiesiskā valstī.

Jūs esat runājis par vēl kādu samilzušu tēmu – “oligarhu sarunām”. Vai ir kāds plāns uzvest šādu izrādi?

Šobrīd vēl gan nav zināms mans tālākais mākslinieka statuss, bet, jā, ja varētu dabūt naudu, varētu uztaisīt. Man gribētos to kā lielu vasaras pasākumu estrādēs masu publikai, lai šie cilvēki, kuri apmeklē lielus pasākumus, iepazītos ar to, kas viņus neinteresē interesantā veidā.

Kas būtu izrādes auditorija?

Nu piemēram tie, kuri saka, ka Ventspilī viss ir skaisti, forši un kāda starpība, cik daudz cik daudz viņš nozog, jo viņš dalās ar visiem. Manuprāt, tā ir centrālā auditorija. Tā pati auditorija, kas balso par Nacionālo apvienību, bet tajā pašā laikā Ogres mērs ir ar notiesājošu spriedumu par izspiešanu. Lai mēs pētu atšķirt runāšanu no darīšanas. Tas ir priekš tiem cilvēkiem.

Ko novēlat Latvijai tās simtgadē?

Es gribētu novēlēt, lai mēs ne tikai svinam, bet arī kaut ko personīgu šai valstij izdarām. Katrs. Mazliet.

Ar riteni uz darbu. Arī ziemā!

Ar riteni uz darbu. Arī ziemā! 1

Vai Latvija varētu kļūt par velo zemi līdzīgi kā Nīderlande? Vai pie mums maz iespējams braukt ar riteni visu gadu? Un kā komfortabli ierasties savā birojā, ja esi minies uz darbu ar riteni ziemā?

Interesantākās 2018. gada grima tendences, ko Tu vari izmēģināt jau šodien!

Interesantākās 2018. gada grima tendences, ko Tu vari izmēģināt jau šodien!

2018. gads make-up pasaulē mirdz vēl spožāk nekā iepriekšējais. Tendenču virsotnēs gozējas metālisks spīdums, gliteri un pat uz ādas uzlīmējami akmentiņi, ļaujot mums uzmirdzēt kā dārgakmeņiem. Ja ar mirdzumu un spīdumu jau esam pazīstamas kopš pagājušā gada, tad viena toņa acu ēnas, izteikti kuplas skropstas un citas aktuālākās tendences vēl jāiepazīst. Esi gatava jauniem skaistuma piedzīvojumiem? Iepazīsties ar 10 interesantākajām grima tendencēm šajā gadā!

Lasi vēl