Psiholoģe: Mums šobrīd pietrūkst tādu brīžu, kas rada cilvēkos dzirksti Reklāmraksts

3 komentāri

Cilvēkiem aizvien vairāk uzturoties mājās, dažs vairāk piedomā pie tā, ka iztrūkst fiziskās aktivitātes, bet, iespējams, jaunu spozmi un nozīmi šajā laikā vajadzētu iegūt tieši emocionālajai veselībai.

Kā Go3 podkāstā ”BŪT” norāda ”Rimi” emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte, ilgstoši dzīvojot situācijā, kurā apkārt ir daudz negatīvas informācijas, cilvēkiem rodas stress un neziņa. Stresu palielina arī pretrunīgi lēmumi, kas bieži mainās. Cilvēki kļūst viegli aizkaitināmi, zūd iejūtība vienam pret otru.

”Ir liels risks padoties, palikt vienaldzīgiem arī pret kādiem lēmumiem, zināmā mērā arī par vakcīnām. Ja ir kāds liels spiediens vai kontrole, tas nav tikai psiholoģijas jautājums, tas ir arī fizikas jautājums – pretestība palielinās. Vienīgais veids, kā šo pretestību samazināt un iet uz sadarbību, ir samazināt kontroles vektoru. Tad cilvēki atslābst un ar viņiem ir vieglāk sarunāties,” saka psiholoģe.

Viņa turpina: ”Cilvēkiem ir svarīgi saprast, kādēļ viņi šobrīd šos ierobežojumus piecieš vai kādēļ tie būtu jāievēro. Trūkst pozitīva nākotnes redzējuma. Nevis tāda optimisma nevietā, bet mazliet tādas gaismas tuneļa galā, vārda labajā nozīmē.”

Aunīte uzsver – šajā laikā nedrīkst aizmirst par emocionālo veselību.

”Mēs koncentrējamies uz fizisko ķermeni, bet aizmirstam, ka mums ir arī garīgās vajadzības. Mēs pārtiekam ne tikai no pamatvajadzībām. Lai cilvēks dzīvotu, viņam vajag kaut ko vairāk. Tas ir vilcējspēks un dzinējspēks, un rada entuziasmu. Mums šobrīd pietrūkst tādu brīžu, kas rada cilvēkos dzirksti,” podkāstā norāda Aunīte.

Ja salīdzina pašreizējo situāciju ar pērnā gada pavasari, tad šobrīd ”mēs skrienam maratonu, kas prasa no katra cilvēka emocionālu sagatavotību, pacietību un nepadošanos,” saka psiholoģe.

”Pavasarī mēs skrējām sprintu, mēs kaut kā paredzējām, ka tūlīt, tūlīt tas beigsies…Vasara, saulīte, siltais klimats un iepriecinošie skaitļi radīja sajūtu, ka mēs tūlīt uzvarēsim un dzīvosim ierasto dzīvi,” bilst Aunīte.

Vaicāta, kā katrs varam sev palīdzēt šajā laikā un atrast mirkli sev, psiholoģe uzsver – ar ”piecminūti” nepietiks. Gan bērniem, gan pusaudžiem un pieaugušajiem nepieciešams dienā sev atlicināt vismaz divas stundas, lai sakārtotu sevi un pabūtu sarunās ar savu iekšējo bērnu, kā tas tiek saukts psiholoģijā.

”Kā atgūt šos spēkus un resursus, lai mēs spētu rūpēties viens pat otru? Jāsaka godīgi, man ir pašai noslēgti divi enerģijas avoti – kultūras dzīve un ceļojumi. Un tie jaunā meklējumi, tas ir katra mūsu varā. Es esmu atradusi nūjošanu, nekad dzīvē nedomāju, ka sākšu nūjot. Es esmu atradusi ziemas peldes…nekad nedomāju, ka līdīšu aukstā ūdenī,” atklāj Aunīte.

Psiholoģe turpina: ”Liels resurss ģimenēm, neatkarīgi no tā vai ir bērni, bet īpaši, ja ir bērni, ņemiet mājdzīvnieku! Lieliski, ja tas būtu suns, jo dabūsiet ne tikai emocijas, ne tikai mācīsiet bērniem empātiju, kura šodien diemžēl sāk pazust mūsu vidū, jo mēs saviem bērniem rādām, ka ir normāli pamest vienatnē slimu cilvēku vai slimu un vecu cilvēku. Tas ir tāds nopietnas morāli ētiskas lietas, par ko mums vajadzētu padomāt. Mājdzīvnieks rada šo cilvēcību. Palīdzēs to nepazaudēt, mācīs mūsu bērniem rūpēties par mazāko, par kādu, kurš ir vājāks un nostiprinās empātiju.”

Rodot brīdi sev, svarīgi šo laiku pavadīt darot to, kas sagādā prieku. Šis laiks jāizmanto ar pilnu atdevi, lai atkal sanākot kopā, būtu pozitīvi uzlādēti un enerģijas pilni. Pretējā gadījumā – ieguvējs nebūs neviens.

”Neviens nav liedzis pabūt vienam bez otra. Tas ir normāli ģimenē vienoties, ka katram ir vajadzīgs ne tikai laiks, kurā atgūt spēkus, bet var vienoties arī par to, kurš būs tas laiks, kad mēs drīkstēsim pabūt vieni bez nosodījuma. Bieži vien vainas sajūta ir tā, kas mums traucē iziet…Ir svarīgi, ka mēs to piedzīvojam kā pozitīvu pārdzīvojumu, ka esam viens no otra distancējušies un atpūtušies. Atnākam atpakaļ ar enerģiju būt kopā. Iespējams teikšu to, ko nav patīkami dzirdēt – izdedzis un izsīcis cilvēks nav nekāds varonis, tas ir bezatbildīgs cilvēks, pirmkārt, pret sevi,” norāda Aunīte.

Psiholoģe iesaka šajā laikā uzmanības vektoru pagriezt pašiem pret sevi – ko mēs katrs varam izdarīt, lai izmainītu situāciju sev tuvākajā ietekmes sfērā – ģimenē, tad darba kolektīvā un visbeidzot, ko varam izdarīt sabiedrībā kopumā.

”Vai es esmu naida kūrējs, negatīvu emociju nesējs, negatīvas informācijas izplatītājs, vai es esmu tas cilvēks, kurš, pirmkārt, tie galā pats ar sevi un tāds sakārtojies iet kontaktā ar citiem. Tas ir katra paša atbildības jautājums […]. Izmaiņas notiek tikai tad, kad cilvēks rīkojas. Nepietiek ar to, ka mēs zinām, kā vajadzētu domāt, vienam pret otru izturēties. Ir jāsāk tas darīt,” uzsver psiholoģe.

Viņas ieskatā, svarīgi ir sniegt emocionālo palīdzību tiem cilvēkiem, kas šobrīd atrodas ”frontes pirmajās līnijās” – mediķiem, skolotājiem, pārdevējiem un citiem. ”Mums ir vajadzīgs pabarot tos cilvēkus, kas ir izsīkuši, un es nerunāju par maizi.”

Taču, kā pamanīt to, ka kādam nepieciešama palīdzība? Signāli var būt dažādi, norāda Aunīte.

”Viegla aizkaitinātība, miega traucējumi. Ļoti nopietns signāls ir miega traucējumi. Ja cilvēkam ir miega traucējumi, tas var parādīt  uz to, ka psihei trūkst kapacitātes labi justies. Ja mēs sākam pamanīt, ka negatīvas emocijas, garastāvoklis sāk pārmākt pozitīvo, ka ierastās  rutīnas darbības sāk mums prasīt vairāk laika, mēs sākam lēnāk kustēties vai arī mēs ar lielu piepūli kaut ko darām un nav iepriekš sasniegtais rezultāts – tie ir tādi signāli, kas var parādīt, ka cilvēks sāk pagurt un arī emocionāli grūtāk viņam var palikt,” skaidro psiholoģe.

Vienlaikus psiholoģe norāda, – emocijas, labas vai sliktas, ir jāizrāda, taču tas nedrīkst būt traumatiski apkārtējiem.

”Mēs drīkstam dusmoties, bet nav pieņemami, ja mēs sāksim kliegt. Šeit jābūt uzmanīgiem, jo tieši neizpaužot emocijas, mēs vairojam pasīvo agresivitāti. Ārēji mēs turpinām būt pieklājīgi, un iekšējie mūsos ir bumba ar laika degli, jebkurā brīdī pēdējais piliens un mēs varam uzsprāgt,” bilst Aunīte.

Viņa skaidro, – no emocijām nevajag baudīties, tās ir jātrenējas atpazīt un nosaukt vārdā. ”Viss, ko mēs nekontrolējam, tas vada mūs. Tikko mēs nosaucam [emocijas] vārdā, mēs varam domāt, ko ar to darīt. Ko es, apzinoties savas skumjas, varu izdarīt labāk, kā varu sev palīdzē. Tas ir mūsu varā – mainīt mūsu uzvedību un mainīt mūsu domāšanu. Mēs nevaram kontrolēt emocijas, bet nosaucot tās vārdā, mēs varam viņas vadīt. Mums jāmācās, kā to darīt. Nekrājam, runājam uzreiz par sevi nevis par citu cilvēku,” saka psiholoģe.

Podkāstu ”BŪT” skaties platformā Go3 un ”Tv3 Play”, savukārt, ja esi ceļā sarunu klausies ”Spotify”, “iTunes” un ”Deezer”.

Foto: Sergejs Zavarotņevs