Psihiatrs: Bērnu psihiatrijas klīnikas stacionārs šobrīd ir pārpildīts ar pacientiem pusaudžiem

6 komentāri

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Bērnu psihiatrijas klīnikas stacionāra nodaļa šobrīd ir pārpildīta ar pacientiem pusaudžiem, kuriem stipri pasliktinājusies pašsajūta un ir nopietni garastāvokļa traucējumi, Go3 podkāstā ”BŪT” atklāj bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

Psihiatrs skaidro, ka Covid-19 pandēmijas otrajā vilnī – rudenī un ziemā – būtiski pieaugusi dažādu trauksmes spektra, garastāvokļa problēmu un depresīvo traucējumu izplatība visās vecuma grupās – gan maziem bērniem, gan īpaši pusaudžiem.

”Novērojot situāciju pēdējā gada laikā, tā ir mainījusies. Pavasarī dažiem bērniem pieauga trauksme un kļuva grūtāk. Bet bija diezgan daudz bērnu, ar kuriem mēs iepriekš jau esam strādājuši, kuriem emocionālais stāvoklis uzlabojās. Tie bija bērni, kuriem skola bija viens no nopietniem faktoriem, kas traucē emocionālo stāvokli. Skola pazuda, tad pazuda šis stress, viņi nedaudz atviegloti uzelpoja. Tas bija pirmajā vilnī. Bet otrajā vilnī – rudenī, ziemā – tas, ko noteikti var pateikt, ka visiem ir grūti. Arī tiem bērniem, kam pavasarī bija labāk, arī viņiem pašlaik ir grūtāk,” saka Bezborodovs.

Pēc psihiatra stāstītā, šobrīd pusaudžiem samazinājušās komunikācijas iespējas ar vienaudžiem, kas šajā vecumā ir ļoti svarīgi.

”Pusaudžu vecumā viens no uzdevumiem ir veidot savu identitāti, un tā veidojas tikai caur grupas piederību. Tā kā attiecības ar draugiem ir ārkārtīgi svarīgas. Tā sociālā komunikācija ir faktiski ļoti ierobežota un tas ”baigi sit” pa pusaudžu pašsajūtu,” uzsver psihiatrs.

Vaicāts, kā vecāki šajā laikā var palīdzēt, viņš atbild, – iztrūkstošo komunikāciju ar vienaudžiem iespējams daļēji kompensēt pašiem vecākiem, veltot laiku sarunām ar pusaudzi. Taču ne vienmēr tas ir vienkārši, sevišķi, ka iepriekš komunikācija nav bijusi laba. Tāpat komunikāciju nevajag uzspiest, jo tas var radīt tikai pretestību.

Ir jārada iespējas, dabiskas situācijas, kad komunikācija būtu iespējama. Piemēram, kopīgas maltītes, ēst gatavošana, kādas kopīgas darbības mājās.

Vēl viens veids, kā vecākiem rast kontaktu ar pusaudzi, ir dalīties savās emocijās, runāt par tām.

Tāpat psihiatrs aicina vecākus palīdzēt pusaudžiem atrast iespējas saglabāt komunikāciju ar draugiem citā aizvietotā veidā, piemēram, attālināti, jo ne vienmēr bērnam pašam ir viegli to izdomāt.

Izjūtot trauksmi emocionālā stāvokļa pasliktināšanos, palīdzēt sev var arī pats pusaudzis.

”Ir svarīgi pieņemt, ka emocijas ir dažādas. Tajā brīdī, kad ir slikta emocionālā pašsajūta, zūd perspektīva, jo tad šķiet, ka nekad vairs nebūs labāk. Bet tā nav. Tas ir tas, ko būtiski tajā brīdī atcerēties – pašlaik ir slikti, bet tā nebūs vienmēr. Jo situācija mainās, diena mainās, viss kas mainās. Tas ir būtisks moments, ko atcerēties. Otrs – ir svarīgi komunicēt. Un, ja nevar komunicēt ar vecākiem, tad svarīgi saglabāt kontaktu ar draugiem. Ļoti labi ir, ja ir uzticības persona. Svarīgi, ka bērnam dzīvē ir kaut viens pieaugušais, ar kuru var komunicēt, tas ne vienmēr ir vecāks, tas var būt arī vecvecāks, tante, onkulis, skolotājs, sporta treneris. Šajā laikā to resursu ir jāizmanto, un ja ir grūti, jāatceras, ka vienmēr ar kādu par to var parunāt,” podkāstā norāda Bezborodovs.

Taču, kā atpazīt to brīdi, kad bērnam varētu būt depresija? Psihiatrs uzsver – šobrīd liela daļa bērnu izjūt grūtības un dažādas izmaiņas emocionālā stāvoklī. Var būt sliktāks garastāvoklis, nedaudz lielāka raudulība, aizkaitinājums vai īgnums. Taču satraukumam pamats ir tajā brīdī, kad uzvedība būtiski mainās. Piemēram, komunikabls un dzīvespriecīgs pusaudzis, pārstāj priecāties par lietām, kas iepriekš sagādājušas lielu prieku, sūdzas par garlaicību, mainās miega režīms, arvien vairāk neko negrib, visu laiku izskatās nomākts, dusmīgs.

”Kaut kādā veidā sākt ciest viņa funkcionēšana, viņš nespēj izdarīt kaut ko, ko iepriekš mēs zinām viņš būtu spējīgs izdarīt […]. Piemēram, nespēj tikt galā ar mācībām. Tas būtu tas signāls, ka kaut kādu palīdzību vajag. Ne vienmēr tas nozīmē, ka jāiet pie psihiatra. Ar lielāko daļu šo grūtību varētu tikt galā arī ar citu palīdzību. Ja runājam par medicīnisko palīdzību, tad ģimenes ārsts būtu pirmais, pie kā vērsties, kas varētu izvērtēt, cik nopietnas ir šīs grūtības. Ja mēs runājam par atbalstu, tad tās iespējas parādās vairāk, kaut vai pusaudži resursu centrs, zinu, ka pieaudzis skaits uz atbalsta telefoniem. Tās visas iespējas ir. Mums šī situācija kaut kā kopā ir jāpārdzīvo un tad ir jāskatās uz jauno pasauli, kurā dzīvosim un jāmēģina adaptēties tai,” skaidro Bezborodovs.

Vienlaikus šajā laikā uzmanība jāpievērš arī mazāku bērnu uzvedībai un labsajūtai. Psihiatrs podkāstā uzsver, – bērniem 3, 4 un 5 gadu vecumā ir ierobežotas spējas regulēt savas emocijas, un tas ir normāls attīstības posms. Emocionālā regulācija notiek caur piesaistes attiecībām, kas veidojas starp bērnu un primāro aprūpētāju.

”Attiecīgi vecāku emocionālais stāvoklis tieši ietekmē bērna emocionālo stāvokli. Ja vecākiem ir grūti, lielāka trauksme, grūtības noregulēt savas emocijas, viņam būs grūtāk palīdzēt bērnam mazināt trauksmi un regulēt emocijas,” stāsta Bezborodovs.

Vaicāts, cik lielā mērā šobrīd pieaugošais trauksmes līmenis varētu atstāt iespaidu bērnu tālākā dzīvē, psihiatrs norāda – to ir grūti paredzēt. No vienas puses bērni ir elastīgi un spēj pielāgoties situācijā, no otras puses ilgstoša stresa apstākļi var mainīt attīstību.

”Ir zinātniski pierādījumi tam, ka sociālās deprivācijas vai vientulības sekas, kas ir pārdzīvotas agrīnos attīstības periodos, var izpausties ilgtermiņā. Var paaugstināt depresijas, garastāvokļa traucējuma risku desmit gadus pēc. Tāpēc šeit grūti atbildēt, kādas būs globālas sekas. Bet tas, ka tas ietekmēs arī ilgtermiņā bērnu psihoemocionālo veselību, tas droši vien ir skaidrs, mēs tikai vēl nezinām, cik lielā mērā un kā tieši,” pauž Bezborodovs.

Podkāstu ”BŪT” skaties platformā Go3 un ”Tv3 Play”, savukārt, ja esi ceļā sarunu klausies ”Spotify”, “iTunes” un ”Deezer”.

Foto: Sergejs Zavarotņevs