Mediņš: Covid-19 pandēmija ir atkailinājusi cilvēkus un parādījusi viņu patieso trulumu

27 komentāri

Dieva žēlsirdība mantkārīguma un truluma pārņemtajiem cilvēkiem, – tā Covid-19 pandēmiju sauc Afganistānas kara veterāns, katoļu priesteris Andrejs Mediņš.

Andrejs Mediņš jau vairāk nekā 20 gadu garumā par savas dzīves uzdevumu uzskata palīdzību piecelties atkarību pārņemtiem cilvēkiem. Gadu gaitā tādu bijis jau ap tūkstoti – narkomāni, alkoholiķi, bet visbiežāk – līdzcilvēku nemīlētie un nesaprastie.

Viņi visi kopā savulaik atjaunojuši un uzcēluši Bruknas muižu, turpat līdzās esošo baznīcu, arī Bārbeles Zēnu skolu. Priestera Mediņa labie darbi turpinās, palīdzot dzīves pabērniem un ļaujot atdzimt daudzām pamestām un piemirstām Latvijas vietām.

Nav pat apritējis gads, kopš viņu norīkoja par Kurmenes katoļu draudzes prāvestu. Pa šo laiku nolaistā Kurmenes baznīca un tās iznīkusī apkārtne pārvērtusies līdz nepazīšanai. Iepriekš Kurmenē TV3 Ziņas viesojās ziemas saulgriežos – pa šo laiku pats Mediņš kopā ar cilvēkiem, kuriem viņš palīdzējis izkārpīties no dzīves pažobeles, leišmalītes ciematu pārvērtis par miera ostu daudziem dzīves steigas un ikdienas kņadas nogurdinātajiem.

Vaicāts, kā Covid-19 krīze izjusta Kurmenē, priesteris nevilcinoties saka: “Krīze? Kur? Kurmenē vienīgā krīze ir mīlestības trūkums, tāda skaudība. Tā ir milzīga krīze šodien, kas paralizē cilvēku, kas padara cilvēku nespējīgu mīlēt, samīļot, apskaut. Problēma jau nav krīze vai šī “zaraza”, tā jau dzīvē Dievs ir devis nepielūdzami īsu laiku dzīvot. Es domāju, ka mēs neapzināmies šodienas, šī mirkļa nozīmību un vērtību, ka man otrreiz nebūs šāda mirkļa, lai šeit sēdētu, lai priecātos, lai dalītos, lai satiktos, tā ir lielākā krīze, ka mēs paši atņemam sev dzīvi un dzīvesprieku, tā ir tā lielākā krīze šodien.”

Šobrīd pasaulē notiekošo priesteris sauc par Dieva žēlsirdību cilvēkiem, kuri bija pārņemti ar aklu dzīšanos pēc materiālās labklājības, aizmirstot par pašu vērtīgāko – cilvēkiem, jūtām un savstarpējām attiecībām.

“Tas, ka mēs satiekamies, paskrienam viens otram garām vai izskrienam cauri, tādā veidā jau mēs patiesībā slēpjamies aiz kaut kādām savām maskām, bet tieši šī dzīvošana kopā, dalīšanās kopā, radīšana kopā – tas parāda mūsu iekšējo dvēseli un būtību. Šajā laikā varēja pamanīt, cik ir maz cilvēku, kas patiesi tā grib dzīvot un priecāties, cilvēkos ir kaut kas atņemts, nevis kāds to ir atņēmis, bet mēs paši to esam atņēmuši, jo mēs paši liedzam sev šīs ilgas, sāpes vajadzības,” saka Mediņš.

Vaicāts, kas tam ir iemesls, viņš atbild: “Nav jau vairs kam ticēt, nav kam uzticēties, nav uz ko paļauties – tā ir tā problēma, bet arī zini – glābiņš jau nav jāmeklē apkārt, glābiņš ir mūsos pašos, tātad mana domāšana, mana attieksme, mana iekšējā pieaugšana – tas ir tas, kas mani ceļ, mani neviens nevar nolādēt, es tikai pats varu nolādēt savu dzīvi, mani neviens nevar pazudināt, izņemot tas, kā mēs paši pazudinām savu laiku, iespējas.”

Covid-19 pandēmiju ikdienā Mediņš jutis neesot: “Pilnīgi nē! Jūs neticēsiet, bet mēs esam kopiena, kas dzīvo 60 cilvēki kopā, un mēs pilnīgi to nejutām ne dievkalpojumu laikā, ne darbos, ne attiecībās, ne pie galda – mums nevajag ievērot distances un visu pārējo. Es neizpratu to, kas notiek pasaulē pa sviestu. Kopienā mēs pieņēmām atkarībniekus, mēs viņus neizolējām. Dabiski – skatījāmies, uzpasējām, vērojām, bet nebija tāda sargāšanās no cilvēka, distancēšanās no cilvēka, norobežošanās no cilvēka. Nē! Ko jūs?”

“Ko man nozīmē šī vieta? Tā ir mana iekšējā pieaugšana, kas mani norūda vēl stiprāku. Es negribu saukt to par cīņu, bet jebkurā gadījumā, ka arī šis laiks atkailina cilvēkus, atkailina attiecības, un tad mēs labāk iepazīstam viens otru, tikai darot kopā mēs redzam, kas mēs esam,” turpina Mediņš.

Priesteris Mediņš zināms ne tikai ar labajiem darbiem, bet arī ar nebaidīšanos pateikt skarbus un tiešus vārdus par mūsdienu pasauli un tās cilvēkiem. Arī šoreiz – viņš saka, – Covid-19 pandēmija ir atkailinājusi cilvēkus un parādījusi viņu patieso trulumu. To, ka daudzas ģimenes nespēj pavadīt laiku kopā un patiesībā nemaz viens otru līdz galam nepazīst.

“Tas ir brīnišķīgi šiem daudzajiem muļķiem vecākiem, kuri visu laiku domā jeb dzīvo ar apziņu – skolai ir mani bērni jāveido, bērnudārzam jāveido mani bērni, man liels prieks, ka beidzot vecāki tika atkailināti savā trulizmā, saprotot, ka viņiem nav pat īsta kontakta ar saviem bērniem, viņiem nav īstu attiecību un nav pat uzticēšanās starp saviem bērniem. To es redzēju ļoti daudz, ka vecāki juka prātā un ka viņi saprata, ka viņi nav spējīgi dzīvot kopā ar saviem bērniem. Un man arī bija piedāvājumi – Andrej, vai tu varētu paņemt pie sevis viņus, jo mēs vairs nevaram izturēt, viņi ir nesavācami, bet, ziniet, tā ir milzīga traģēdija,” stāsta Mediņš.

Priesteris turpina: “Šis laiks – tā ir bijusi baigā žēlastība, jo arī tās pašas ģimenes, laulības… viņas jau nekad tā pa īstam nav bijušas laulības – tā ir tāda caurskriešana vienam caur otru. Cik labi, ka ir bijis darbs, cik labi, ka tik daudz laika mēs neesam kopā – bērni ir savā pasaulē, es esmu savā pasaulē, sieva savā pasaulē, un tas vakars… to jau var pieciest, bet tas vakars jau arī tāda trula blenšana televizorā, aliņa izstrēbšana un gaidīšana nākamās dienas. Un tad liekas, ka visi par kaut ko ir atbildīgi – tikai ne mēs paši par sevi.”

Vaicāts, kur viņš pats rod spēku, Mediņš atbild: “Uz ceļiem, tā ir pirmā vieta, otrā vieta tas ir ūdens, es vienmēr esmu laimīgs, ka man blakus ir upe tad, kad es esmu pārguris, tad kad es esmu izšauts, tad gāžos ūdenī, bet galvenais – es palieku uz ceļiem.”

Pēcpandēmijas laikā Mediņš cilvēkiem iesaka būt pateicīgiem.

“Pirmkārt, būsim pateicīgi, būsim pateicīgi par cilvēkiem, kas mūs mīl, pateicīgi cilvēkiem, kas mūs nemīl, par cilvēkiem, kas mūs svētī un cilvēkiem, kas mūs ievaino, tā ir pirmā lieta, tas viss ir, pirmkārt, galvā. Otrā lieta, ko es gribētu lūgt – lūgsim no jauna sevī šīs ilgas, slāpes vienam pēc otra, jo mēs esam palikuši tik sveši viens otram. Tā jau mēs tēlojam visu laiku, ka mēs esam tik svarīgi aizņemti un nedabūjami…Un neaizmirstiet – vislielākā dāvana, ko Dievs mums ir devis, tie ir cilvēki, tas ir laiks un spēja pateikties. Un, ja šīs trīs lietas mijās harmonijā caur mums, tad ne mirkli mums nevajadzēs nožēlot par to, ka mums ir bijusi brīnišķīga iespēja dzīvot, dalīties un mīlēt.”