Podoloģe darbu skaistumkopšanā Covid-19 laikā nomaina pret darbu slimnīcā

3 komentāri

Kopš rudens, kad darbs un līdz ar to – ienākumi – apstājušies, skaistumkopšanā nodarbinātie nonākuši ļoti sarežģītā situācijā. Daļai, kuriem plauktā bija neizmantoti mediķu diplomi, šī bija arī iespēja izdarīt izvēli par labu nākšanai palīgā slimnīcām. Starp viņiem Regīna Kelbrante. Viņa ir podoloģe – speciālists, kas rūpējas par pēdu veselību un izskatu. Klusībā jau sen lolojusi sapni par darbu slimnīcā, un nu apstākļi viņu uz to pamudināja. Un pašas dzīvesstāsts liek apbrīnot sievietes optimismu un dzīvesprieku vēl jo vairāk.

Par māsiņu Austrumu slimnīcā viņa pagaidām nostrādājusi vien mēnesi. Regīna ir no tām nedaudzajām, kura atsaucās slimnīcu lūgumam un izvilka no atvilktnes medmāsas diplomu.

Slimnīcā tā arī nebija strādājusi – vien tik, cik praksē uzņemšanas nodaļā. Pēc studijām pievērsās otram aicinājumam – podoloģijai, un tur arī līdz šim darbojās – skaistumkopšanā. Līdz rudenī viss apstājās.

“Tas bija šoks! Tu gribi strādāt, bet nevari iet.. Nevari braukt uz mājas vizītēm. Ienākumi visi apstājās. Man jau ir grupa.. bet pārējiem kolektīvā, kur strādājam, tas ir traki…Ne nedēļu, ne divas. Klienti zvana, bet mēs neko nevaram,” stāsta Regīna.

Bija dzirdēts, ka mediķus vajag. Meklēja caur Veselības inspekciju, kur pieteikties, bet nemaz tik vienkārši informāciju atrast neizdevās, līdz īsi pirms gadu mijas beidzot izdevās sazvanīties ar slimnīcu.

Apraudājusies gan Regīna klausules vienā, gan – slimnīcas aprūpes direktore klausules otrā galā.

“Es jau visur biju sūtījusi savu CV. Neviens mani neņēma. Visu saprotu, nav pieredzes. Bet domāju, ka man uzreiz visi piezvanīs, jo ārstu taču trūkst, bet vajadzēja pašai ar mazlietiņ “pakustēties” un savākt informāciju. 30. decembrī atbraucu paskatīties, un man pateica – nav, kas rīt strādā. Vajag iziet uz darbu. Nākošā dienā jau biju darbā. 31. decembrī…Protams, ka šis tas aizmirstas. Izkrita no galvas, bet kolektīvs superīgs. Visi palīdzēja! Es zinu, ka es visu apgūšu un ātri būšu ierindā ar visām medmāsām,” pauž Regīna.

Ierindā Regīna izskatās jau šobrīd. Kamēr esam pie viņas nodaļā, nav laika ne piesēst, ne atvilkt elpu. No palātas uz palātu, no pacienta pie pacienta. Visu dienu uz kājām, kas Regīnas gadījumā ir liels izaicinājums.

No malas pat nepateiksi, bet apavos un aizsargtērpā paslēptā kāja ir smagi traumēta. Septiņu gadu vecumā – vēl pavisam bērns – viņa nepamanīja tuvojamies tramvaju.

Dakteris pats brauca uz avārijas vietu un salika man tos kauliņus…Neviens nezināja, vai izdzīvošu,” atminas Regīna.

Runājot par avāriju, Regīnai acīs asaras. Tā joprojām ietekmē ikvienu viņas dzīves soli, bet sieviete ir pateicīga, ka palikusi dzīva un kāja vispār ir. 1980. gads un tā laika medicīniskās iespējas. Kāju varēja arī neizglābt.

“Šoferīte neredzēja mani… Es vēl kādu laiku ripoju pa akmeņiem… Mēnesi nogulēju komā. Pēc tam vēl 7 līdz 8 mēneši biju slimnīcā. Daudz operāciju, kopumā 11, bet paldies Dievam, ka tā,” saka Regīna.

Tieši guļot garos mēnešus slimnīcā, Regīna iemācījās latviešu valodu. Ārsts bija aizliedzis pārējām palātas meitenēm ar viņu sarunāties krieviski. Par to tagad pati priecājas un pārdzīvo, ja kādu galotni neizrunā līdz galam pareizi.

Medicīna pašu jaunībā bija biedējusi. Asinis, traumas – tas nešķita viņai. Bet tagad medicīnā darbojas pati, un ievedusi tajā arī savu vecāko meitu.

“Aizgāju studēt par medmāsu, lai mammai palīdzētu. Kad biju 3. kursā, uzzināju, ka ir tādi podologi. Man tas ir ļoti tuvs – traumas, deformācija. Tas nav tikai skaistumam, bet gan palīdzēt, lai vieglāk staigāt. Braucu pie veciem cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām, kam problēmu ļoti daudz. Bet lielāko daļu podologi diemžēl strādā zem skaistumkopšanas un tagad, kad viss pienāca, visi bez darbiņa palika. Tas mani motivē! Ja ir divi diplomi, vajag, lai tie strādātu,” saka Regīna.

Pēdējos dzīves gadus Regīnas mamma bija uz gultas – rūpes uzņēmās meita. Arī tagad darbs nereti sanāk tieši ar sirmgalvjiem.

“Viņiem vajag to siltumu. Pieiet, paglaudīt, motivēt ēst, lai izveseļotos. Emocionāli ir grūti, bet, tā kā mamma bija gados, es pieradusi. Vajag to sarunu, lai uzticas viņiem. Mēs palīdzam, kartiņas ieliekam, pin-kodus ievadam. Ko varam visu palīdzam tiem cilvēciņiem,” saka Regīna.

Vaicāta, ja skaistumkopšanas nozare atsāks darbu, vai paliks slimnīcā, viņa atbild: “Obligāti es tur palikšu slimnīcā! Cik varēšu – skaistumkopšana, un podoloģija. To nepametīšu.”

Regīna jau pierunājusi vēl vienu paziņu atjaunot medmāsas sertifikātu un atgriezties slimnīcā. Ar savu stāstu viņa cer iedvesmot arī citus, jo tic – tie, kuri savulaik bija izvēlējušies medicīnu, mīlestību pret to nav zaudējuši joprojām.

“Organisms jau bija pieradis sutkām strādāt. Baidījos, ka gadi iet uz priekšu. Un kā mana kājiņa izturēs, nē, nebija grūti. 3 līdz 4 stundas paguli, izej ārā. Daba dod spēku. Es laikam pieradu, ka kāja sāp, diskomforts, deformēta, bet gribu pateikt… Esmu no tiem cilvēkiem, ka nav ko raudāt, nav ko čīkstēt. Man palīdz kontrastu dušas. Ja kājiņa sāp, “reanimēju” viņu. Bet, ja raudāšu, ka man sāp, man no tā labāk nebūs. Cenšos par viņu nedomāt. Dzīve iet uz priekšu, vajag dzīvot, strādāt un mācīties. Mums viss mūžs ir mācības,” bilst Regīna.

3 komentāri