Pienācis pēdējais termiņš izvēlei – būvēt vai nebūvēt koncertzāli Rīgā

11 komentāri

Šonedēļ galvenais notikums ar ilgtermiņa ietekmi kultūras dzīvei bija īpašs forums par Rīgas akustisko koncertzāli. Tomēr prieku par apņemšanos beidzot īstenot ieceri, kam treknu svītru pārvilka krīze, nākas dalīt ar dzīves prozu – forums notika vairāk tādēļ, ka šogad beigsies derīguma termiņš iespējai lielu daļu izmaksu segt ar Eiropas fondu miljoniem.

Tas, ka akustiskajai koncertzālei Rīgā piemērotākā vieta būtu uz 19.gadsimta beigās mākslīgi veidotā AB dambja, īpašā arhitektu plenārā tika izlemts jau pirms 15 gadiem.

Lai izvēlētos atbilstošāko projektu, tika rīkots starptautisks konkurss, kura gaitā radās sarežģījumi. Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Tiek pieļauts, ka koncertzāle aizsedzot skatu uz Vecrīgas panorāmu nonāktu konfliktā.

Konkursa laurus plūca vietēji. Žūrija par labāko atzina arhitektu biroja “Sīlis, Zābers un Kļava” projektu. Iepriekš paustās bažas par Vecrīgas silueta aizsegšanu uzvarētāju piedāvājums daļēji noņem. Citējot žūriju: “Smalks – Rīgai atbilstošs, nevis arhitekta ambīcijas apmierinošs, bet pilsētai nederīgs.”

Un tad sākās praktiskā puse. Sākotnējie aprēķini liecināja, ka pašas koncertzāles būvniecībai būtu nepieciešami no 20 līdz 30 miljoniem latu. Vēl tikpat satiksmes jautājumu risinājumiem, – vietai ir sarežģīti piekļūt ar auto, kā arī paša dambja tehniskais stāvoklis. Pirmās nopietnās oponentu šaubas un pārdomas. Projekta realizētāji mudināja nenolaist rokas.

“Tas jautājums ir, – ja darbi ir avārijas stāvoklī, tad rekonstrukcija nepieciešama jebkurā gadījumā. Un to var darīt kontekstā ar būvniecību,” tā toreiz norādīja tā brīža VA “Jaunie Trīs brāļi” direktors Zigurds Magone (2005. gads).

Ir viena nianse. Pašas zāles būvniecību bija plānots realizēt par valsts budžeta līdzekļiem, savukārt, pārējo par pašvaldības naudu. Nonāca līdz tam, ka Rīgas domē tika rīkots balsojums par koncertzāles lietderību. Apšaubīti tika pat izmantotie būvmateriāli. Vairākums no klātesošajiem bija pretinieku pusē, kas Kultūras ministrijai lika veikt šaha partijas cienīgu gājienu. Rakstīt likumu, kas koncertzāļu būvniecības ieceres neļautu apturēt.

Punktu uz daudziem gadiem pielika kas cits, – finanšu krīze. Sagatavošanās darbos jau bija iztērēti seši miljoni. Paralēli notika ”Gaismas pils” būvniecība.

Līgumu par halles būvniecību Kultūras ministrijas kūrētie ”Jaunie Trīs brāļi” noslēdza pašā gada izskaņā, – pusslepus. Izsaucot Valsts prezidenta, Valsts kontrolieres un premjera nosodījumu.

Nosodīja, taču nesodīja. Vienkārši pasakot, ka līdzekļu par ko būvēt nebūs.

Stāsts par akustiskās koncertzāles būvniecību kaut kur atgādina daudzgadu sāgu ar “Gaismas pili”. Pieņemot, ka tās vieta būs uz AB dambja, abas ēkas šķirs tikai viena iela. Taču šobrīd atstatums ir daudz lielāks. Jo, par spīti dažādām peripētijām un strīdiem, Nacionālās bibliotēkas ēkas projekts savu realizāciju tomēr sagaidīja, tad koncertzāle ne.

Neliela virzība vērojama tagad, pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma. Tiesa, nevis ar nepārprotamu apņēmību, bet gan drīzāk taustoties. Pirmie signāli parādījās vēl iepriekšējās – Māra Kučinska -valdības laikā. Tās deklarācijā tika ierakstīts, ka projektu atsākt. Savukārt starp Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) valdības deklarācijas punktiem teikts, ka projekta īstenošana tiks uzsākta.

Kultūras ministrija nākamajā nedēļā ministru kabinetā plāno sniegt informatīvo ziņojumu, lai pēc kāda laika valdības izšķirtos, kuru ceļu iet. Viens no variantiem paredz neko nedarīt, proti, no būvniecības attiekties. Savukārt, ja virzīties uz priekšu, galvenie jautājumi ir divi – kur būvēt un par kādu naudu.

Tas nozīmē, ka pēc desmit gadu pauzes AB dambis vairs netiek uzskatīts par vienīgo iespējamo zāles atrašanās vietu. Tas saistīts ar transporta risinājumiem, iespējām atdzīvināt kādu no pilsētas degradētajām teritorijām un citiem aspektiem.

Kultūras ministre Dace Melbārde (VL!-TB/LNNK) norāda: “Mēs pētām deviņas vietas pēc vienota kritērija, un visas tās deviņas vietas mēs liksim galdā valdībai.”

Ejot šo ceļu, faktiski tiktu norakstīts viss, kas paveikts līdz šim. Tiktu anulēts gan iepriekš pētītais un lemtais, ka labāka vieta ir dambis, un Anda Sīļa projekts. Tas izstrādāts konkrēti dambim.

Vairāki Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) mācībspēki nule izplatījuši paziņojumu, kas aicina koncertzāles būvniecību, – ja tā vispār notiks, pārcelt uz citu vietu. Arhitektu cunfte šajā jautājumā nav vienota. Jo, piemēram, divas citas organizācijas aicina vietu nemainīt.

Arhitekts un Nacionālās Arhitektūras padomes vadītājs Gatis Didrihsons norāda: “Latvijas arhitektu savienības padomē šis jautājums tika skatīts, tur 18 bija “par” un divi “pret”. Otra padome bija Nacionālā arhitektūras padome, kur jautājums tik skatīts vairākos piegājienos, kur tika uzklausītas visas puses. Tur arī 18 bija “par”, “pret” nebija. Citas apskatītās vietas nav diez ko labākas. Jo uzbūvējot četru joslu tiltu situācija ap piebraukšanu tiek atrisināta. Lielākais mīnuss varētu būt tas, ka gājējiem varētu būt jāizmanto tilti, jo citādi nevar pieiet pie tās zāles. Tas ir tas izaicinājums, kas ir AB dambim.”

Savukārt, valdībai, ja tā izšķirsies savā deklarācijā solīto īstenot un projektam tiks dota zaļā gaisma, izaicinājums būs finansējums. Kā viens no reālākajiem variantiem tiek uzskatīts ielēkt aizejošajā Eiropas Savienības fondu vilcienā.

“Domājot par koncertzāli, mēs lūkojamies arī pēc citiem finanšu avotiem, kas turpmāko desmit gadu nerada slogu budžetam, pētām citu valstu pieredzi, kādi modeļi var būt – vai nu privātā/publiskā partnerība vai arī piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu, kas ir nešaubīgi ir iespēja,” skaidro Melbārde.

Aptuvenā summa, kas iekļautu ne vien koncertzāles, bet arī nepieciešamās infrastruktūras izveidi uz AB damja, tiek lēsti ap 90 miljoniem eiro.

Klātesot valsts prezidentam Raimondam Vējonim, šonedēļ publiskots pētījums par koncertzāles pienesumu ekonomikai. Tas balstīts analizējot citu valstu pieredzi, kur šādi projekti īstenoti, kā arī pielāgojot Latvijas specifikai.

Latvijas Restorānu biedrības vadītājs Jānis Jenzis stāsta: “Mēs sarēķinājām, ka tas, ko ieņem valsts budžets nodokļu veidā caur kultūras tūristiem, darījuma tūristiem, gan par Rēzeknes iedzīvotājiem, ja atbrauc ielej benzīnu, paēd restorānā, tas ir 180 miljoni 30 gados.”

Līdzīga pieredze, tikai ar citiem skaitļiem ir Islandes koncertzālei ”Harpa”. Tā tika pabeigta 2011. gadā. Tā kā arī Isalndi smagi skāra pasaules ekonomikas krīze, tās celtniecība iepretim citām vajadzībām tika skaļi kritizēta. Valstī, kurā mīt tikai 320 000 iedzīvotāju, līdz šim tā spējusi apkalpot vairāk nekā 10 miljonus apmeklētāju.

“Šāds negatīvais fons nav tikai Islandes, Vācijas, Polijas vai Latvijas fenomens. Bet, ja celtne tiešām kļūst par kultūras centru un ekonomikas veicinātāju, šaubas ātri izgaist. Jābūt pacietīgiem, un iedzīvotāju attieksmes maiņa ir iespējama,” tā norāda Islandes Operas vadītāja Birna Ragnarsdotira.

Vai Latvija saņemsies un sāks ceļu pretim savai koncertzālei, izšķirsies šogad. Ja jā, tad atklāšana varētu notikt ap 2030. gadu.

Bet ziņot vietējo specifiku, mūzikas jomā iesaistītie piesardzīgi saka: “Cerams, ka tas notiks vēl manas dzīves laikā.”