Pētījums: Skolēnus neapmierina latviešu valodas mācīšanas veids

Pievienot komentāru

Skolēni, arī mazākumtautību skolās, neapšauba, ka latviešu valoda ir jāzina. Bet vienlaikus jauniešiem bieži vien nepatīk, kā valsts valoda tiek mācīta. Pie tāda secinājuma nonākuši zinātnieki, noslēdzot vērienīgu trīs gadu periodā tapušu pētījumu par attieksmi pret latviešu valodu un tās apguvi.

Pētnieki arī secinājuši, ka skolēni valsts valodu sāk mācīties ar augstu motivāciju, bet pēc tam iedvesma nereti sāk zust.

Latviešu valodas aģentūras pētījums, kurā trīs gadu laikā analizētas arī mazākumtautības skolas, secināts, ka skolēni neapšauba nedz latviešu valodas lomu un nozīmi, nedz nepieciešamību to kvalitatīvi apgūt. Skolēniem gan ne vienmēr ir pozitīva attieksme par mācīšanas procesu, proti, kā valoda tiek mācīta.

Pētnieku grupas vadītāja Sanita Martena norāda: “Skolās nav vairs diskusijas – “es aizbraukšu uz Angliju, tur būs labāk, un man latviešu valodu vairs nevajadzēs”. Savukārt, kas nes līdzi ne tik pozitīvu noskaņu skolēniem attiecībā pret procesu – kā tiek mācīta latviešu valoda. Ne vienmēr tā ir tik pozitīva, un tur ir vesela emociju gamma, sākot ar valodas trauksmi, ir šī baiļu sajūta, ka viņš kaut ko nezina, īpaši runājot par gramatikas jomu.”

Vienlaikus pētnieki secinājuši, – skolēni valsts valodu sāk mācīties ar augstu motivāciju, bet, sastopoties ar konkrētiem tematiem un mācīšanās veidu, motivācija sāk zust.

Viena no lielākajām problēmām esot saskarsmes un attiecību trūkums starp skolotāju un skolēnu. Zīmīgs ir arī pašu skolotāju vērtējums par latviešu valodas sarežģītību.

“Skolotāji vairāk nekā skolēni uzskata, ka latviešu valoda ir sarežģīta, piemēram, 50% aptaujāto skolotāju uzskata, ka latviešu valoda ir sarežģīta. Un es domāju, ka šī pārliecība ietekmē arī šo risinājumu un veidu, kā viņi izvēlas strādāt ar skolēniem klasē, savukārt skolotāji vairāk norāda, ka, gramatiku mācoties, viņiem pietrūkst konteksta un sasaites ar funkcionālo aspektu, saprotot, kāpēc ir konkrētā forma nepieciešama, kāpēc mums šis likums ir vajadzīgs, kāpēc to ir svarīgs zināt ne tikai latviešu valodas stundā, bet arī ārpus mācību vides,” norāda pētniece Solvita Berra.

Skolēni arī izteikuši, ka dzimtās valodas stundās vēlētos vairāk diskusiju, grupu darbu, trūkstot mācīšanās prezentēt sevi, izteikt viedokli, formulēt domu, izprast valodas īpatnības. Pētnieki, trīs gadu garumā analizējot arī mācību procesu stundās, atklājuši virkni vājo vietu.

Latviešu valodas aģentūras galvenā metodiķe Vineta Vaivade stāsta: “Es redzēju stundās, kur skolotājs ar ķeksīti atvelk un pats runā – šo mēs apguvām, pat nepavaicājot skolēnam, vai tas tiešām tā ir, ko skolēns ir sapratis un ko ir iemācījies. Bija stundas, kurās šis apjoms bija ārkārtīgi liels, skrienot no viena uzdevuma uz otru, skolēns negūst baudu no mācību procesa. Motivāciju neveicina viena aktiera teātris.”

Vienlaikus mācību procesu bremzējot tas, ka pedagogi bieži vien neseko līdzi jaunākajām tendencēm un izmaiņām valsts valodas lietojumā. Pedagogi tiek aicināti vairāk domāt par mūsdienīgu pieeju latviešu valodas mācīšanā.

“Skolēni grib runāt par mūsdienām, bet skolotāji šos jautājumus nepārvalda, es redzēju vienu frāzi, kad skolēns teica – man liekas – skolotājs pārtrauca un teica, ka tā neviens nerunā, kaut gan pašlaik es pārliecinājos pie aģentūras kolēģēm, ka tas ir atļauts, ir vārdnīcā un tā var runāt, bet skolotājs šīs lietas nepārzina. Dzimtās valodas skolotāji nestrādā ar vārdu krājuma veidošanu tik ļoti, kā es vēlētos,” saka Vaivade.

Te gan jāatzīmē, ka arī skolotāji atzinuši, ka ir apjukums mācīšanas procesā. Prasību ir daudz, bet viņi ne vienmēr saņem pienācīgu profesionālo atbalstu.