Par streikiem pēdējā laikā nav dzirdēts. Vai Latvijas kultūras dzīves telpā beidzot naudas pietiek visam?

1 komentārs

Fiziski smags, specifisku zināšanu paģērošs un dažkārt uz laika lineāla pat neizmērāms darbs, bet algas dienā kontā ieskaitītais nomināls tikai mazliet pārsniedz 300 eiro – tāda paralēli milzīgam savas profesijas patriotismam un entuziasmam ir daudzu teātra skatuves strādnieku skaudrā realitāte.

Lai sagatavotu skatuvi izrādēm, nereti, piemēram, Dailes teātra tehniskā personāla darba dienas sākas vēl pirms saullēkta un tā var iestiepties arī nakts stundās. Šajā reizē vecākais skatuves meistars un Latvijas Kultūras akadēmijas absolvents Jānis Klucis kopā ar pārējo vīru komandu sagatavo skatuvi kārtējam Frankenšteina iznācienam.

Jānis Klucis, Dailes teātra vecākais skatuves meistars

Man kā vecākajam skatuves meistaram ir 480 uz papīra. Par to īsti nevar izdzīvot – it sevišķi Rīgā. Ja es dzīvotu mazā ciematā kaut kur Kolkas ragā, tad varbūt ar to pilnīgi pietiktu. Visiem, kas te strādā, ir paralēli vēl kaut kas jādara, lai samaksātu par dzīvokli, dzīvošanu un visu pārējo.

No šī gada vidējā alga skatuves strādniekiem pacelta par apmēram 80 eiro ”uz papīra”. Lai arī Jānis uzskata, ka gaidāmais algas paaugstinājums kritisko samaksu būtiski neuzlabos, tomēr priecājas, ka pielikums būs.

Dailes teātris no valsts šogad saņēmis par aptuveni 10% lielāku dotāciju, un tas ļaus no 1.marta pacelt vidējo algu ne tikai aktieriem, kas jau tika darīts pērn, bet šogad – arī tehniskajam personālam un tiem speciālistiem, kuriem samaksa par darbu ir dramatiski zema. Teātrī rēķina, ka algas pielikums šogad gaidāms apmēram 100 cilvēkiem.

Andris Vītols, Dailes teātra direktors

Ļoti jau pietuvojas minimālajai algai – ja minimālā alga ir 380 eiro, un šī zemākā alga ir 430 eiro, tad tas jau īstenībā speciālistam vairāk nav motivācijas nākt – var par sargu nopelnīt to pašu.

Šogad kopumā valstī par vairāk nekā 15 miljoniem galvenokārt uz kultūras darbinieku algu rēķina audzis kultūras nozarei paredzētais budžets, ja salīdzina pret gadu iepriekš, un šogad tas ir apmēram 155 miljoni eiro. Kultūras ministrijā skaidro, ka lielā mērā kāpums ir saistīts ar to, ka algu reformas rezultātā bija jāpalielina darba samaksa mākslas un kultūras ievirzes pedagogiem. Taču apmēram 2 miljoni eiro no šīs summas atvēlēti, piemēram, teātriem, orķestriem, lai tie no 800 eiro uz 880 eiro varētu pacelt vidējo bruto mēnešalgu mūziķiem un aktieriem.

Sandis Voldiņš, Kultūras ministrijas valsts sekretārs

Es teiktu – lielākais pieaugums pēc 2008. gada, kad atalgojums nogāzās lejā, tāpēc es to nākamā gada pieaugumu sauktu par tādu parādu atdošanu nozarei.

Tomēr Nacionālajā teātrī norāda, ka vēl aizvien dotāciju celšana nespēj pietuvināt algas pirmskrīzes līmenim, bet teātra direktors ir gandarīts, ka beidzot vispār šis jautājums sakustējies.

Ojārs Rubenis, Latvijas Nacionālā teātra direktors

Līdz šim visu laiku ir bijis diemžēl Latvijas valstī, ka mēs varam pat pierādīt, ka mums ir vajadzīgs jauns dators vai mums ir vajadzīgas skatuves tehnoloģijas, kas ir vajadzīgas neapšaubāmi, bet tikko kā mēs sākām runāt par cilvēkiem, par algām, tā bija – par algām nerunāsim.

Tāpat teātrī skaidro, ka tēze, ka, piemēram, aktieriem tiek palielināts atalgojums par 10%, var radīt greizu priekšstatu, ka algu ziņā kultūrā tagad iestājies ”zelta laikmets”.

Ojārs Rubenis, Latvijas Nacionālā teātra direktors

Nav nekāds noslēpums, ka mūsu augstākā aktieru alga ir 900 eiro uz papīra, un, ja skolotāji un visi pārējie ārkārtīgi cīnās par to – ”zem tūkstoša lai nebūtu”, tad patiesībā, lai mēs varētu kaut ko izdarīt un tiem pārējiem cilvēkiem kaut ko nedaudz samaksāt, mēs strādājam jau vienkārši tādā režīmā, ka es to varu nosaukt par rūpnīcu. Mums ir 580 izrādes trijos spēles laukumos gadā, plus ir katru dienu mēģinājumi, gandrīz katru dienu ir izrādes un gandrīz katru dienu ir pa 2-3 izrādēm vienlaicīgi.

Pagājušajā gadā Nacionālajā teātrī pašu nopelnītais veidoja 59%, pārējais bija valsts finansējums. Vēl lielāka atšķirība starp dotāciju un pašu ieņēmumiem ir Jaunajā Rīgas teātrī, kur tikai trešā daļa finansējuma ir valsts dotācija, bet 65% ir teātra ieņēmumi un sponsoru nauda. Teātra vadība uzskata, ka Latvijas gadījumā ideālais variants būtu attiecība pusi uz pusi, lai aktieriem nebūtu jāstrādā pārslodzes režīmā, jo – šobrīd, lai teātris ”savilku galus kopā”, katru dienu repertuārā ir trīs izrādes.

Gundega Palma, Jaunā Rīgas teātra valdes locekle

Tas režīms ir diezgan drastisks, bet tas ir veids, kā izdzīvot, kā papildināt šo sadaļu – pašu ieņēmumi. Režīms ir aktieriem traks – it sevišķi tiem aktieriem, kas pieprasīti, režisoru pieprasīti, kas ir atzīti un ļoti labi savu darbu dara. Es domāju, ka tas vēl joprojām savā proporcijā dotācija pret pašu nopelnīto ir izdzīvošanas budžets, bet, protams, katru gadu kaut kas mazliet nāk klāt.

Taču no šī gada valsts budžeta palielinājuma Jaunais Rīgas teātris ir ieguvis par apmēram 30 tūkstošiem eiro lielāku dotāciju, un tās kopējā summa ir 1,3 miljoni eiro.

Gundega Palma, Jaunā Rīgas teātra valdes locekle

Par cik aktieriem šajā gadā mums nekāds finansējums klāt netika pielikts, jo mūsu aktieriem vidējās algas jau ir šie 880 eiro, tad mums faktiski ir tehniskiem darbiniekiem mazliet iedota nauda klāt 20 cilvēkiem un kaut kādiem 5 cilvēkiem mārketingā.

No 1.marta par 10% augs arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķu atalgojums, un līdzīgi kā aktieriem, tas arī vidēji būs 880 eiro ”uz papīra”. Tomēr arī tad tās vēl aizvien būs zemākās algas orķestra dalībniekiem, tikai paraugoties tepat, Baltijas valstu mērogā.

Indra Lūkina, LNSO valdes locekle

Viss ir relatīvi – var teikt 10% – tas ir daudz vai maz. Lai atgrieztos pie pirmskrīzes atalgojuma, mums būtu vēl nepieciešami 28% klāt pie pašreizējā atalgojuma. Es neteikšu, ka tie ir skaļi vārdi, bet tā ir, ka orķestra mūziķa profesija šobrīd ir kritiskā stāvoklī, un tās ir iepriekšējo gadu sekas. Tas, protams, ir milzīgu iespaidu atstājis šis krīzes samazinājums, jo ļoti daudzi cilvēki ir jau devušies uz ārzemēm.

Ar zināmu skepsi uz algas nelielo pieaugumu raugās arī simfoniskā orķestra vijolniece Liene Neija-Kalniņa.

Liene Neija – Kalniņa, LNSO mūziķe

Tāpat jau visi strādās, turpinās strādāt cikos darbos, lai tiktu galā. Ar vienu to algu noteikti nepietiek tā, lai varētu dzīvot normāli.

Paraugoties uz vidējā kultūras nozares atalgojuma kardiogrammu pēdējo gandrīz 10 gadu intervālā, tad visradikālāko samazinājumu piedzīvoja koncertorganizācijas. Tomēr, lai arī kopš 2013. gada līkne atkal virzās augšup, vidējā atalgojuma rādītājs teātros un arī operā vēl krietni iepaliek no vidējā koncertorganizāciju gandrīz četrciparu skaitļa.

Saistībā ar kultūras darbinieku atalgojumu viena no skaļākajām situācijām, kas plaši tik iztirzāta un atbalsojās arī publiskajā telpā, bija 2012. gada pavasarī, kad Latvijas Nacionālās operas koris gatavojās streikam, kas draudēja izgāzt pat Rīgas Operas festivālu. Tomēr, kāda situācija operā ir patlaban un kā Baltā nama vadība vērtē šogad kultūrai atvēlēto budžetu, operā attiecās komentēt.

Bijušais operas vadītājs Andrejs Žagars, kurš Baltā nama kuģi stūrēja 17 gadus, uzskata, ka kultūras nozarē pamatā jābūt valsts atbalstam, tomēr ļoti svarīgs ir arī uzņēmēju devums kultūrai. Tieši šādā veidā, pateicoties sponsoru naudai un iztiekot bez valsts finansējuma, Andreja Žagara vadītais fonds varējis Latvijā noorganizēt Kristīnes Opolais koncertus un Mihaila Barišņikova viesizrādes, un ļoti iespējams, ka jau šogad Mihails Barišņikovs ar jaunu programmu atkal atgriezīsies pie sava talanta cienītājiem Latvijā.

Un lai arī par nākamā gada – Latvijas simtgades budžetu kultūrai vēl pāragri spriest, tomēr jau tagad zināms, kurus kultūras darbiniekus kā nākamos sagaida algu celšana.

Sandis Voldiņš, Kultūras ministrijas valsts sekretārs

Mēs jau šobrīd zinām, kas ir tie pieaugumi, uz kuriem mēs koncentrēsimies algās nākošgad. un tās būs mantojumiestādes nākošgad – attiecīgi muzeji, arhīvi un bibliotēkas.

Taču algu jautājums daudzās no kultūras iestādēm ir tikai viens no sāpīgajiem jautājumiem, kuram cer sagaidīt ”laimīgās beigas”. Piemēram, Jaunajā Rīgas teātra ēkas gadiem atliktā rekonstrukcija, iepriekš tika plānots, ka jau pērnā gada rudenī teātrim vajadzēja atgriezties jau restaurētajās telpās, tomēr termiņi vēl aizvien tiek pārlikti, un laika zobs teātra ēku Lāčplēša ielā nesaudzē un nepiever acis arī uz to, ka kopumā ne teātra vainas dēļ rekonstrukcija novilcināta jau 8 gadus.

Gundega Palma, Jaunā Rīgas teātra valdes locekle

Mums vēl joprojām tiek solīts, ka šajā vasarā mēs varēsim pārvākties uz tabakas fabriku, bet – cik es zinu, pagaidām tur vēl nekas nenotiek. Mēs gribot negribot esam spiesti likt naudu kaut kādos avārijas remontos, esam spiesti, izpildot Būvniecības kontroles biroja atzinumu izpildot, veikt kaut kādus remontdarbus.

Pa šo laiku teātris šādos remontdarbos ieguldījis jau tūkstošiem eiro. Turklāt Jaunais Rīgas teātris ir palicis pēdējais, kurā nav notikuši būtiski rekonstrukcijas darbi – saka Kultūras ministrijā.

Sandis Voldiņš, Kultūras ministrijas valsts sekretārs

Ja runā par JRT, tad šis mums ir ļoti sāpīgs jautājums, es neslēpšu, jo tur ir sajūgti kopumā ne tikai JRT, bet arī tālākās darbības. Piemēram, kad JRT izies ārā no tabakas fabrikas, tad mēs gribam tur pārvietot kultūras akadēmiju utt. Es teiktu, ka 2019. gads nu jau šobrīd, sēžot 2017. gada janvārī, divi gadi ir optimistiski šobrīd jau.

Cerības uz labākiem apstākļiem un to, ka beidzot Rīgā taps koncertzāle, kur pastāvīgi varētu uzturēties arī orķestris, lolo arī Nacionālais simfoniskais orķestris.

Esošās telpas Lielajā Ģildē šaurībā dala vairāk nekā 90 orķestra mūziķi, un tās ir ne tikai nolietojušās, bet nav arī orķestrim piemērotas. Piemēram, ēkā nav pat kravas lifta, tāpēc uz vieskoncertiem instrumenti, tai skaitā pat vairākus simtus kilogramu smagais flīģelis tiek nēsāts augšup un lejup pa vītņu kāpnēm.

Taču šogad Lielajā Ģildē plānots nomainīt vadus un apgaismes sistēmu, kas pēc ekspertu atzinuma esot pat šokējošā stāvoklī.

Indra Lūkina, LNSO valdes locekle

Tur ir bijuši daļēji uzlabojumi, bet es domāju, ka būtiski viņa nav mainīta kopš 20. gadsimta vidus kaut kur.

Gandrīz tikpat senas ir Dailes teātra skatuves iekārtas, par kuru nomaiņu cer vismaz sagatavot projektu uz teātra simtgadi 2020. gadā.

Andris Vītols, Dailes teātra direktors

Šogad būs rudenī šai ēkai jau 40 gadi un tās nav mainītas kopš 1977. gada un jāsaka paldies visiem šiem meistariem, kas arī strādā, jo principā tiek labota visu laiku šī pati vecā tehnika, bet, protams, ir problēmas, jo tādu “zaparožecu” detaļas ir grūti atrast, tā kā pašiem ir jāvirpo un jāveido.

1 komentārs