No Amerikas Latvijā atgriezusies skolotāja ar ģimeni, lai jau septembrī sāktu strādāt Ikšķiles vidusskolā

6 komentāri

Jauno mācību gadu gaidot, stāsts par kādu apņēmīgu skolotāju. Marta Žagare pēdējos desmit gadus dzīvojusi Amerikas Savienotajās Valstīs, bet šovasar, ilgi nedomājot, ar visu ģimeni atgriezusies Latvijā. Savu bagātīgo pieredzi Marta nolēmusi likt lietā, strādājot par angļu valodas skolotāju Ikšķiles vidusskolā.

Žagare uzreiz arī būs 6. C klases audzinātāja.

Marta ar prieku un aizrautību gaida jaunā mācību gada sākumu – īpaši satikšanos ar savas audzināmās, sestās klases skolēniem, kuriem jau sarūpētas burtnīcas ar mīlīgām pandām, kas atgādina, ka pusaudžu vecumā bērni ir arī ļoti sargājami. Savulaik Marta 10 gadus par skolotāju strādāja Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, tad desmit gadus Jorkvilas skolā Ņujorkā, nu, atgriezdamās Latvijas izglītības vidē, gūtā pieredze tiks likta lietā.

“Amerikā, vismaz manā skolā Ņujorkā, klasēs nebija tādas skolotāju darba vietas kā tādas. Skolotājs ir ar bērniem kopā, piesēžas pie viena, pie otrā, pie trešā galda, un visa klases pieder visiem, es domāju, ka te būs man līdzīgi, vismaz manā klasē, un ka mēs strādājam visi kopā, nevis – tur ir tavs, te ir mans.”

Amerikā Marta guvusi arī lielisku multikulturālu pieredzi, strādājot klasēs ar dažādu tautību bērniem. Tas stiprinājis viņas pārliecību, ka tieši dažādība bagātina.

“Tā savstarpējā sadarbība un uzticēšanās, un vienam otra pieņemšana, tas nav viegli, ar to jāstrādā mūža garumā, ne tikai 1., 2. vai 6. klasē, un tas nav viegli, vienam otru pieņemt. Es ceru, ka tas, ko esmu iemācījusies ASV, to varēšu pielietot šeit, lai mums izdotos sasniegt to.”

Tuvākajos gados Latvijas izglītības sistēma pāries uz kompetencēs balstītu mācīšanos – kas nozīmē, ka viena tēma tiks caurvīta vairākos mācību priekšmetos, nevis tiks apgūta atsevišķi. Starppriekšmetu mācīšanās pieredzi Marta jau guvusi Amerikā un atzīst to par efektīvu un bērniem interesantāku, vienlaikus uzsverot – no pedagogiem tas prasīs pamatīgu plānošanu.

“Tas gan ir ļoti liels darbs no skolotāja un ir ļoti, ļoti nepieciešams, ka ir tās gatavošanās stundas kopīgas visu priekšmetu pasniedzējiem. Ja tā kopīgā darba, kopīgā plānošanas laika nav, tad tas, manuprāt, ir pilnīgi neiespējami.”

Uz Latviju Marta pārcēlusies ar kuplo ģimeni – meita Abigeila tūlīt ies pirmajā klasē, savukārt sešgadīgie dvīņi – Veronika un Eliots – jau iejutušies Ikšķiles bērnudārzā.

“Tagad tikai jāstrādā, lai abas valodas paliek, lai nepazūd pirmā, nē, otrā. Nezinu, kura ir kura. Man liekas, ka viņiem tas ir uz 50/50, abas iet blakus, un viņiem ir tā valodas sajūta gan vienā, gan otrā.”

Vīrs Tims, IT speciālists, uz Latviju atlidos pēc neilga laika, viņam gan vēl būs jānokārto uzturēšanās atļauja. Ideja par pārcelšanos virmojusi gaisā kādu laiku, taču lēmums pieņemts piepeši – jau pēc mēneša lidots uz Latviju. “Ņujorkā skola beidzas pēc Jāņiem, bet mums biļetes bija uz Jāņiem, tad šis arī bija mans vienīgais gads Amerikā, kad es no rīta vēl novadīju stundas, un jau vakarā ar čemodāniem mēs bijām jau lidmašīnā, un nākamajā dienā bija Jāņi.”

Lai arī Marta pati ir rīdziniece, Ikšķilē vienmēr pavadījusi vasaras, dzīvojot pie vecmammas, tāpēc uzsākt dzīvi šajā mazpilsētā bijis pašsaprotami. Savukārt par to, ka kādu dienu viņa ar ģimeni atgriezīsies Latvijā, šaubu neesot bijis. “Latvija vienmēr man ir bijusi stiprais pamats. Tas varbūt izklausīsies banāli, bet tad es, braucot vilcienā uz darbu, klausījos Imanta Ziedoņa epifānijas taisni viņa balsī.”

Marta pārliecināta – būtiski bērnos raisīt patiku pret mācīšanos, jo, darbu darot ar prieku, var vairāk sasniegt. Arī viņai pašai skolotājas arods to aizvien sagādā.

“Es joprojām daru to, kas man patīk! Man tiešām patīk mācīt! Tas brīdis, kad esmu klasē ar skolēniem, tas ir visforšākais! Tas, kad viņi kaut ko saprot, ir kaut kas jauns, vai es no viņiem varu iemācīties, tad tas ir pats foršākais brīdis. Jā, ir tā papīru rakstīšana, ir kreņķi, kas jārisina, bet ir ļoti daudzi tie foršie momenti.”

6 komentāri