9 komentāri

Biežāk dzirdami stāsti par tiem latviešiem, kuri atrod laimi ārzemēs un iekārtojas uz dzīvi tur, bet retāk runājam par tiem, kuri, šķietami neizprotamu jūtu vadīti, tik ļoti iemīl Latviju, ka gatavi ne vien paši ielauzīties latviešu valodā, bet māca latviski runāt arī saviem bērniem.

Ciemojamies pie Vanesas un viņas vīra Raula dzīvoklī Rīgā. Mājās sarunu valoda ir spāņu, jo vīrs ir meksikānis. Ar bērniem – diviem puikām – gan angliski, gan spāniski. Bet ar mazāko no viņiem – Bendžaminu – mamma ik pa laikam pāriet arī uz latviešu valodu. Viņai palīdz latviešu auklīte.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Šāds “kokteilis” Akeru ģimenē valda jau kopš paša sākuma. Neparastā interese par Latviju Vanesai sākās pusaudžu gados. Tīra amerikāniete, bez radiem Latvijā, viņa vidusskolā meklēja apmaiņas programmu.

“Es esmu no Teksasas, gribēju mācīties “ārā”. Man ļoti patīk mūzika. Patika Islandes mūzika, tur nebija vietas. Rakstīju, ka esmu veģetāriete… neviens negribēja. Pēdējā brīdī zvanīja, ka var atrast ģimeni, bet jāizdzēš, ka esat veģetāriete,” stāsta Vanesa.

Desmit dienas vēlāk viņa jau bija Latvijā. Tas bija 1994. gads. Pārcilājot tālaika fotogrāfijas, var salīdzināt, cik daudz ir mainījies. “Priekš manis bija dīvaini redzēt, ka Daugavā ir ledus. Es vispār pirmo reizi dzīvē sniegu redzēju Latvijā,” savos pirmajos iespaidos dalās Vanesa.

Gaļa bija šķērslis, kas viņai kā veģetārietei bija jāpārvar – viesu ģimene ciemiņam galdā cēla, kas pašiem šķita tas labākais: “Es dzīvoju ar latviešu ģimeni. Vectēvs bija mednieks. Un vecmāmiņa raisīja kotletes, man bija jāēd. kotletes. Bija labi, tiku galā ar gaļu.”

Grūtāks šķērslis izrādījās valoda. Sapratusi, ka divi mēneši pagājuši, bet pateikt neko latviski Vanesa joprojām nevar, pusaudze aizliedza citiem sarunāties ar viņu angliski. Vēl pēc dažiem mēnešiem valoda jau sāka padoties. Šeit neparastā amerikāniete sāka apgūt arī krievu valodu, un nu jau brīvi pārvalda arī to.

Atgriezusies ASV, Vanesa pabeidza studijas starptautiskajās attiecībās un uzsāka diplomātes karjeru. Vispirms tika nosūtīta uz Gruziju, tai sekoja Meksika, tad – trīs gadi Maskavā, un, kad pasaulē nāca jaunākais dēls, ar tikai sešas nedēļas veco Bendžaminu uz rokām ģimene ielidoja Rīgā.

“Mans mazākais domā, ka ir latvietis. Tikai zina Latviju. Nu jau gandrīz trīs gadi. Viņam Latvija ir pasaule. Tagad brauksim prom, visiem skumji, bet brauksim atpakaļ,” stāsta Vanesa.

Komandējums Latvijā ir beidzies, un ģimeni sūta tālāk uz Beļģiju. Uz atvadām visi vēl Ainažos pie draugiem lauku mājās nosvinēs Jāņus. Neparasto sievas mīlestību pret Latviju tagad izpratis arī Rauls. Šī ir lieliska vieta, kur audzināt bērnus.

“Es nāku no dienvidaustrumu Meksikas, un tur mums bija viens latvietis. Džungļu vidū! Tā kā ģimene zina, kur ir Latvija, bet draugi vienalga bieži jautā – kur Tu īsti atrodies? Lietuvā, Igaunijā? Tā kā es domāju, ka daudziem esam Rīgu uzlikuši uz kartes,” stāsta Rauls.

Lai nezaudētu valodas pamatus, mazo abi nolēmuši Briselē sūtīt latviešu skoliņā. Jo sapnis visiem ir šeit vēl atgriezties. Kas zin, varbūt pat ar Vanesu kā nākamo ASV vēstnieci Latvijā.

TOP komentāri

  • Enrigue Enrigue Duglass
    +6 +6 0

    Enrigue Enrigue Duglass

    Labak lai brauc amerikāņi nekā slimie, atsaldētie komunisti no krievijas.
  • Sandis Goldmanis
    +3 +1 -2

    Sandis Goldmanis

    Ja tikaij amerikas omaij pensija 4000 dol. A latviesu omiteij 250, par ko te novertet . Ejat cirst
  • Vitalis
    0 0 0

    Vitalis

    Tas ir svarīgi, nevis kurš nāk, bet kurš paliek Latvijā!
    Nu, paldies Dievam, tu atstāji.

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Lasi vēl